Sidnejas-Hobārtas regate

Katru gadu 26. decembrī Sidnejas osta piepildās ar jahtām un skatītāju kuģiem. Ir laiks Sidnejas-Hobārtas regates startam. Arī šogad gandrīz deviņdesmit jahtas devās 628 jūras jūdzes garajā ceļā uz Hobārtu. Šī regate ir viena no grūtākajām okeāna regatēm un ir izaicinājums visiem, kas tajā piedalās.

Ziemassvētki siltajās zemēs

Vispirms jau pilnīgi nemaz nav Ziemassvētku sajūtas. Arī veikalu skatlogu noformētāji ir visai kūtri un uzkar tikai pa kādam rotājumam. Cilvēki šķiet nemaz nepriecājas par Ziemassvētku tuvošanos, izņemot iepirkšanās drudzi un garās brīvdienas. Un tomēr, dāvanas, Santa Klauss un citas ar Ziemassvētkiem saistītās lietas ir neizbēgamas arī šajā ķenguru zemē.

Smaržīgais frandžipani koks

Visā Brisbenā uz gandrīz katra stūra var redzēt šos manuprāt, Austrālijai tik raksturīgos kokus - Frandžipani (frangipani jeb Plumeria). Patiesībā šis oleandram līdzīgais jauki smaržojošais koks - frendžapenī nāk no Meksikas un Dienvidamerikas. Izplatījies tropos, tas eleganti papildina arī daudzu Austrālijas pilsētu ielu malas un dārzu stūrus.

Marakujas vītenis uz sētas

Passions, marakuja jeb passion fruit ir lielisks, sulīgs un gards auglis. Tieši tādēļ arī daudzviet tā vītenis noaudzējis sētas. Privātmāju rajonā lielās zaļās lapas karājas gandrīz no katras trešās sētas un arī mans balkons bija apaudzis ar šo gardā augļa vīteni. Augļu daudzums atkarīgs no tā, cik plaši spēj izplesties marakujas auga saknes. Tām patīk mitrums un es esmu redzējusi to augam pat ūdens vannā.

Cikāžu apsēstā pilsēta

Vienalga vai vēlā nakts melnumā, vai pēcpusdienas saulē Brisbenas koki un krūmi ir pilni ar tām. Ziemā tās dzirdēja mazāk, bet tagad vasaras karstumā cikādes atkal trokšņo gandrīz nepārtraukti.

Brisbenas lietus sezona

Šķiet, ka Brisbenā vasaras vietā ir sākusies lietus sezona. Šogad līst negaidīti daudz priekš Austrālijas, daudzos štatos nolijis rekordliels daudzums lietus un daudzviet jau kuro reizi atkal izsludināti plūdu brīdinājumi. Brisbenas subtropu lietus protams ir patīkami silts un gluži kā citās tik pat siltās vietās arī šeit lietus karstās vasaras dienās sagaidāms katru dienu.

Gabba kriketa stadiona zaļā zāle

Novembra beigās piecu dienu garumā Brisbenā valdīja kriketa drudzis. Uzreiz otrpus upei rajonā, ko sauc par Woolloongabba (no sena aborigēnu nosaukuma), pulcējās kriketa līdzjutēji no Lielbritānijas un Austrālijas. Īpašā apaļā stadionā, ko dēvē par Gabba stadionu (mīļi saīsinot rajona nosaukumu), tikās abu valstu komandas, lai piecas dienas ilgā spēlē izcīnītu uzvaru. Tas viņiem neizdevās, spēle beidzās neizšķirti un komandām jāspēlē vēlreiz, šoreiz Adelaidē un atkal piecas dienas.

Dzīvojamais koks

Kāds pavisam dīvains koks kļuvis par ikdienu bērniem, kas dodas spēlēties uz New Farm parku Brisbenas upes krastā. Arī pieaugušie bieži vien aizklīst prom no rožu dārziem un nonāk šī unikālā koka pakājē. Banjan vīģes stumbrs nu nepavisam nelīdzinās iepriekš redzētajiem daudz un dažādajiem kokiem. Esmu pārsteigta, ka tieši baobabs kļuvis par starptautiski pazīstamu koku, ko zina arī tie, kas nekad to nav redzējuši. Manuprāt dažādo vīģu koku paveids Banjan vīģe arī būtu pelnījis nokļūt bioloģijas grāmatās un multfilmu stāstos.

Brisbenas mode

Nonākot šajā pasaules pusē diezgan drīz es pamanīju, ka cilvēki šeit ģērbjas citādi. Protams, silta laika mode krietni vien atšķiras no kažoku un sniega modes, un tomēr brisbeniešu gaume man šķita visai aizraujoša. Drīz vien mani mēģinājumi to atklāt un izpētīt beidzās, jo es vienkārši pieradu pie tā, kā izskatās cilvēki man apkārt.

Ziedu paklājs pēc lietus

Vakar Brisbenā pamatīgi lija, lietus lāses aizsedza skatu uz pilsētu un nopludināja arī dažas autostāvvietas. Šorīt no rīta dārzā peļķes bija pamatīgas, bet lietus bija pārstājis. Augi ļoti priecājās par šādu atsvaidzinājumu un, lai gan Brisbenā jau vasara, lielo karstumu vēl nav nācies ciest, jo ir apmācies. Visā Austrālijā šopavasar nolijis rekordliels lietus daudzums. Dambji ir pilni ar ūdeni un daudzviet jau izsludināti plūdu brīdinājumi.

Studentu kūrorts un Krokodilu Dandija krogs

Uz īsu brīdi pavisam negaidīti nonācu vietā, par ko man stāstīja jau pirms vairākiem mēnešiem. Toreiz Byron Bay tika pieminēta kā īsta bakpakeru jeb ceļojošo studentu pilsētiņa. Kāds man ciniski stāstīja, ka kūrorts maksā dārgi un to izvēlas pietiekami apgādāti jaunieši, lai pavadītu savas brīvdienas sev līdzīgu bagātu pusaudžu sabiedrībā. Šoreiz nonākot mazās piekrastes pilsētiņas ielu labirintā es ieraudzīju mazliet citādu skatu - šis ir laiks, kad vidusskolēniem ir skolas brīvlaiks un tas nozīmē, ka vairums kūrortu ir piepildīti ar jauniešiem zem 18, ielaižoties vētrainās dēkās un vienkārši izrādot savus iesauļotos augumus vienaudžiem.

Latvijas svētki

Gluži kā parasti Latvijā, arī šeit 18. novembris iesākās ar drūmi pelēkām debesīm, kas visu padarīja krietni līdzīgāku šo svētku svinēšanai mājās. Ieplānotais svētku pikniks ar latviešiem izgāzās, bet svētku noskaņojums tomēr ir.

Pludmales vējš

Nē, šoreiz nekas nebūs par smiltīm, peldēšanos sāļā ūdenī un puskailām meitenēm. Mēs devāmies izpētīt Redklifu - vienu no Brisbenas priekšpilsētām, kas atrodas uz nelielas pussalas okeāna krastā. Uz to ceļš ved pa pāris kilometrus garu tiltu, ko ievēroju jau iepriekš, skatoties pa lidmašīnas logu.

Perpetuum mobile māksla

Nonākot Brisbenā pēc gara lidojuma, īpašu uzmanību lidostai nepievērsu un visticamāk zonā, kur cilvēki uzturas pirms izlidošanas, arī nemaz nebiju. Bet pavadot draugus uz Jaunzēlandi nonācu pie kafejnīcas uzreiz pēc reģistrēšanās. Te mēs apsēdāmies iedzert kakao un patērzēt pirms atvadām un mūsu uzmanību pievērsa mākslas objekts. Stikla kastē ievietots mūžīgais dzinējs.

Mango sezona sākusies

Jau vairāk kā mēnesi, kopš mango parādījās veikalos, es gaidīju, kad beidzot varēšu nopirkt kādu no tik krāšņajiem augļiem. Zinātājs, katru reizi to pasvārstot rokā, teica, ka šie esot negaršīgi, un lika man gaidīt vēl un vēl. Veikalos gan jau ilgāku laiku reklāmas attēloja gatavus un ļoti kārdinošus augļus, bet nopērkamie vēl tādi nebija.

Izdzīvojot artišoku

Pieļauju, ka daudzi zinās, ka artišoku īsti piedzīvot nevar, jo tas patiesībā ir neatvēries ziedpumpurs, kas ietilpst vērtīgo dārzeņu/ēdamo puķu kategorijā. Līdz šim to nācies izbaudīt gan tikai konservētā formā. Bundžās salikti artišoki ir pavisam mazas, tikko aizmetušās puķes, bet pa īstam izdzīvot artišoku var tikai īsi pirms puķe ir gatava atvērties. 

Klusā okeāna ūdeņi trijās dienās

Piektdienas rītā es kāpu lidmašīnā uz Gledstonu ap 500 km no šejienes. Pirms pāris nedēļām lielo viļņu, pretvēja un komandas trūkuma dēļ tieši tur pārtrūka jahtas ceļš mājup no tropu salām Austrālijas ziemeļaustrumos. Šoreiz, beidzot sagaidījuši laika prognozi bez 4metrīgiem viļņiem jūrā un ar puslīdz ceļavēju, divatā ar kapteini mēs devāmies turpināt jahtas mājupceļu.

Kriketa varā

Austrālija kā viena no britu kolonijām daudzas lietas ieguvusi tieši no Lielbritānijas. Vispirmām kārtām ēdiens, kas nu jau pamatīgi ietekmējies no Āzijas virtuves. Tālāk noteikti seko sporta spēles, no kurām daudzas spēlē TIKAI Lielbritānijā, Austrālijā, Amerikā, Jaunzēlandē, Indijā, Dienvidāfrikā un citās bijušajās britu kolonijās. Starp šīm spēlēm noteikti minams regbijs jeb Austrāļu futbols, krikets un netbols. Tieši šobrīd Indijā notiek Sadraudzības valstu sporta spēles (Commonwealth Games), kas līdzinās gandrīz vai britu koloniju olimpiādei, tiesa par to zina arī tikai valstis, kas spēlēs sacenšās. Starp daudzajiem populārajiem sporta veidiem, protams, notiek sacensības arī netbolā, kriketā un regbijā.

Kvīnslanderi jeb vecās mājas

Nonākot jebkurā Brisbenas savrupmāju rajonā, vai uz katra soļa var atrast tipiskās Kvīnslandes privātmājas, ko dēvē par kvīnslanderiem. Tās būvētas domājot par šeit tik biežajiem plūdiem, lietusgāžu izskalojumiem un lielo vasaras karstumu. Koka mājām virs logiem atrodas saules jumtiņi un verandas rotātas ar kokgriezumu mežģīnēm, lai radītu ēnu.

Brisbenā iedejo pavasari

Šo uzrakstīju Austrālijas latviešu laikrakstam.
Lai gan ir septembris un Latvijā sācies rudens, Brisbenas latvieši nolēma iesākt Austrālijas pavasari satiekoties un izdejojoties. Protams, neiztika arī bez dziedāšanas un gardu cienastu nogaršosanas. Sestdienā, 18. septembrī Latviešu namā Brisbenā pulcējās vairāk kā 80 pieaugušo un vēl vesels pulciņš bērnu, lai kopīgi izdziedātu sen nedzirdētās latviešu dziesmas un izdejotu dejas. Šāds sarīkojums Brisbenas latviešu namā vēl nav rīkots, tāpēc organizētāji nezināja, ko īsti sagaidīt, bet kuplais apmeklētāju skaits lika domāt, ka uz dejām uz dziesmām Brisbenā pulcēsimies atkal.

Sēņu gads Latvijā

Māmiņa man jau kuro reizi piezvana Skype un rāda pašas salasītās sēnes, lieliskas bekas, kārdinošas saulsardzenes un gailenes cik tik uziet. Šogad te Austrālijā to vien dzirdu no Latvijas, cik šogad daudz sēņu. Zinu, ka Austrālijā diez vai atradīšu kādu ēdamu meža sēni, viss ko šejienieši zina ir fermās audzētie šampinjoni.

Beržam netīrums austrāliski

Ieejot lielveikala sadzīves ķīmijas preču sadaļā, gluži kā Latvijā arī šeit man aizcirtās elpa no sīvi kodīgā dažādo tīrības līdzekļu aromāta. Cenšoties elpot lēnām un nepārāk dziļi es pētīju plauktos esošos līdzekļus un centos izvēlēties kādu, kas būtu noderīgs man.

Kokvilnas koks

Brisbenas botāniskajā dārzā, kas veidots kā milzīgs parks es pavisam nesen uzgāju koku, kas sniedza tobrīd nepieciešamo ēnu. Ļoti augsts un ne pārāk plaši izplētis zarus, tas lepni slējās zāliena vidū un apkārt tam neviena netraucēti joņoja tēvi pakaļ dažiem maziem bērneļiem.

Raktuves un Pērkonolu meklēšana

Izrādās pavisam īstās raktuvēs var nonākt ne tikai kalnrači, bet arī ikdienas cilvēks. Tamburīna kalns ir veidojies vulkāna izvirdumā no lavas pirms apmēram 22 miljoniem gadu. Kopš tā laika kalna dzīlēs ir paslēpti nelieli gāzes burbulīši, kas, lavai atdziestot, palika iestrēguši biezajā masā. 

Uguns uz ūdens

Brisbenas Frestivāls sācies ar grandiozu Upes-uguns priekšnesumu Brisbenas upē. Uguņošana, kaujas helikopters un iznīcinātājs F-111 ar degošu degvielas asti, tas viss tiek dēvēts par Riverfire un notiek katru gadu, pulcējot vairāk kā pusmiljonu cilvēku. Tieši šī ir lielākā Brisbenas uguņošana nevis Jaungads vai citi svētki.

Nesakārtotā galva un kāpēc draugiem neiet

Atnācu mājās no China-town, vietas, kas pārsātināta ar āzijas veikaliem, kuros pārdod miljoniem neizprotamu produktu, un ķīniešu, taizemiešu un indiešu ēstuvēm. Protams, netrūkst arī āziešu (kāpēc gan tā nevarētu teikt?). 

Saldumu tirgoņi

Kas to būtu domājis, ka Austrālijā uzzināšu kā gatavo karameles. Atceros, reiz devos ekskursijā uz konfekšu fabriku "Laima" un arī kādu vietu, iespējams turpat līdzās, kur top karameles un ko kādreiz dēvēja par konfekšu fabriku "Uzvara". Tomēr ar tantēm baltos virsvalkos un konfekšu pakojamām mašīnām pats process man tā līdz pat šodienai skaidrs nebija.

Rupjmaizes raupjā garša

Pirmo reizi sešu mēnešu laikā kopš esmu šeit atkal ēdu rupjmaizi. Atceros gan, ka nelielu gabaliņu bez sevišķām izjūtām apēdu Jāņu sarīkojumā Brisbenas latviešu namā, bet šodien manā īpašumā nonāca vesels klaips kārtīgas rudzu rupjmaizes. 

Vēsturisks festivāls Brisbenā

Jau nedēļu pilnā sparā Brisbenā notiek lielākais gadskārtējais festivāls vai drīzāk gadatirgus visā Kvīnslendā. Tā vēsture sniedzas vairāk kā simts gadu tālā pagātnē un tā kā šeit kolonistu vēsture nav sevišķi ilga, tad 100 gadi ir tiešām daudz. Pirms daudziem gadiem Brisbenā reizi gadā - ziemas vidū (augusta sākumā) pulcējās visi štata fermeri, lai rādītu savu produkciju. Te notika labāko lopu, gardākā piena, mīkstākās gaļas un kvalitatīvākās vilnas konkursi. Cilvēki straumēm vien plūda uz Brisbenu, lai izrādītu savus spēcīgākos vēršus, staltākos zirgus un skaļākos dziedātājus gaiļus.

Savvaļas augļi un ogas

Kādā no kārtējām pastaigām pa mežu, pamanīju ko ziņkāres vērtu. Nelielu koku ar augļiem tā zaros un šoreiz jau zināju, ka vērts painteresēties par šo augļu iespējamo nekaitīgumu. Reiz atrastās un varen indīgi izskatošās palmu ogas izrādījās ēdamas un patiešām gardas. Zinošs biologs man apgalvoja, ka ogām nav ne vainas, un demonstrēja to, pats apēzdams sauju. 

Dūmu stāsts

Šovakar izejot ārā, manās nāsīs iesitās ievērojami atšķirīga smarža no ierasti parastā nekā, ko sasmaržojam ikdienu, ja nenotiek nekas īpašs. Tā jau ir, ka pamanām tikai no parastā atšķirīgās smaržas, ievu ziedus, zemenes, siltus pīrāgus, ceptus sīpolus un dūmu smaržu. Šodien izbaudītā pilnīgi noteikti bija viena no daudzajām dūmu smaržām. 

Zivju mīļotāju paradīze

Viesojoties Sidnejā, kādā rītā nolēmām apmeklēt zivju tirgu, manuprāt mani gaidīja pavisam parasta iepirkšanās, bet atklājās, ka esmu dziļi maldījusies. Tās pašas Rīgas Centrāltirgus zivju paviljona smakas pavadīta, es iekļuvu eju un vitrīnu labirintā. Tās bija pilnas ar zivīm, gliemežiem, garnelēm, vēžiem un visvisādiem radījumiem, kas par savu dzīvesvietu izvēlas ūdeni. 

Putns ar lielisko vārdu

Pirmo reizi es šo interesanto putnu redzēju pilsētas centrā īsi pēc atbraukšanas. Braucot mājās no baseina, tas bija nometies uz nelielas sētas un raudzījās uz mūsu zaļo auto, kamēr mēs stāvējām pie krustojuma. Es biju pārsteigta, izmēra, formas un krāsu dēļ. Tādu putnu nebiju redzējusi un man škiet nebiju pat domājusi, ka arī putni šeit būs citādi.

Koki tuvplānā

Pirms kāda laika jau runājām par koku portretiem. Nu esmu savākusi visai plašu kolekciju no šajā pusē tik ļoti skaisti ziedošajiem kokiem. Ziedi lieli un krāsaini un, protams, man nepazīstami. Koku vārdi arī paslīdējuši garām, bet nopētīt to krāšņās puķes jau gan tas netraucē. 

Lēcošā gaļa

Nesen kāds draugs pastāstīja, ka labākais, ko var darīt dabas saudzēšanas nolūkā ir izvēlēties pareizo gaļu. Protams, vislabāk ir gaļu neizvēlēties pavisam, vai cik vien iespējams reti. Bet tas nu šajā rakstā netiks apspriests.

Vecās ādas

Nekad nebiju domājusi, ka par bīstamību mežā liecinās pavisam dīvainas pazīmes. Klīstot pa eikaliptveidīgajiem kokiem pieaugušo mežu ir skaidrs, ka ārpus takas labāk nerādīties. Ja nu tomēr ļoti vajag, tad jāpēta kur vismazāk gružu sabiris. Te mežu neklāj sūnas, tām pārāk sauss, lai izdzīvotu, tā vietā te atrodamas vecās lapas un zari, pa reizei arī kāds zāles kumšķis. Tad nu jāiet pa mazāk lapaino/zālaino mežu, jo kas tik viss var neslēpties tajās lapās. Turklāt maskēties arī tie mošķi māk bezgala labi.

Zemeņu diena

Jūlijs ir zemeņu laiks Latvijā un izrādās arī visīstākais zemeņu laiks Austrālijā. Tas nu no visas sirds priecē mani -  īstu zemeņu laika bērnu. Zemeņu torte jau top un drīz ar putukrējumu un ogām rotāta tā iezīmēs vēl vienu nodzīvotu gadu.

Sarkanās kāpnes pilsētā

Katru reizi, ceļā uz pilsētu man jāiet lejā no kalna un šādam nolūkam es visbiežāk izmantoju sarkanas kāpnes, kas ir lielisks pilsētvides krāšņošanas paraugs. Manuprāt šīs krāsas lieliski izdaiļo pilsētu un katru dienu padara mazliet priecīgākus daudzu cilvēku ceļus.

Lietussargu koki

Ziema Austrālijā ir sausais un aukstais laiks un parasti ilgst no jūnija līdz augustam. Šogad ziema dienvidu puslodē mazliet atšķiras no ierastā un vismaz Brisbenā bieži līst. Tā nu šis aukstums un drēgnums ir jāpacieš visiem, kas te ieradušies meklēt mīlīgāku klimatu. 

Jāņi ziemas vidū

Tagad vajadzētu svinēt Ziemassvētkus un decembrī Jāņus, kāds noteica. Un patiešām +30 grādos prāts uz Ziemassvētkiem diez vai nesas. Jāņi gan gluži kā pie mums ap plus 15 grādiem, turklāt īstajā Jāņu dienā pat Brisbenā lija lietus. Kā jau kārtīgos Jāņos.

Zvaigžņu putekļi

Tādi mēs esam, veidoti no atomiem, kas radušies miljoniem zvaigšņu mirstot un dzimstot no jauna. Vienlaikus mūsu zeme ir tikai tāds mazs puteklītis, visuma acīm skatoties, un mēs paši savā uzbūvē esam kā vesels kosmoss, kur tik daudz atomu kopā darbojas ar vienu mērķi un ļauj mums šeit sēdēt uz domāt par nesasniedzamām visuma tālēm. Cilvēks ir veidots no daudz jo daudziem ķīmiskiem elementiem, kuru izveidei bija nepieciešamas neskaitāmas zvaigžņu paaudzes.

Mazās paciņas piedzīvojumi ceļā uz otru pasaules malu

Brisbenā ir iestājusies ziema un naktī gaiss atdziest pat līdz +8 grādiem. Nezinu, vai paliks vēl aukstāks, bet skaidrs ir viens - vietējie tad jau domās par kažokiem, bet es uzvilkšu kādu plānāku jaciņu. Mājās sēžot pats nepatīkamākais ir mazliet nosalušās kājas. Bet nebija ilgi jāgaida un risinājums tam arī ir atrasts.

Austrāļu futbols

Daudzi austrāļi bija patiesi iedegušies par austrālijas komandas pirmo spēli Pasaules čempionātā Dienvidāfrikā, nu tā kļuvusi par traģēdiju un austrāļi meklē izskaidrojumus un cēloņus savai neveiksmei. Austrālijas komandas zaudējums Vācijai ar 4:0 FIFA pasaules kausā parādīja, ka austrāļi tomēr jūt līdzi arī futbola spēlēm.

Riekstu koki

Droši vien nevienam nav pārsteigums uzzināt, ka daudzo un dažādo palmu vidū Austrālijā atrodamas arī kokosriekstu palmas. Tās aug parkos pilsētā un daudzviet ārpus pilsētas. Zālītē ap kokospalmām bieži vien mētājas vairāki kokosrieksti un tad nu vari izvēlēties tīkamāko un lobīt vaļā. 

Zaļie draugi

Tā nu kādu dienu iznāca - koši zaļais auto kļuva par iekārojamu apmešanās vietu vēl kādam zaļam radījumam. Acīmredzot ilgu laiku mēs nebijām ievērojuši šo līdzbraucēju. 

Puķu takas

Jau krietnu laiku dzīvojot šeit Austrālijā, esmu pamanījusi, ka ziedoši augi te sastopami visu cauru gadu. Augi ir tik dažādi un nomaina viens otru tā, ka ziedēšana tā arī nebeidzas. Joprojām mazliet skumstu, jo noziedējuši ir frendžapenī koki ar rozīgajiem, saldi smaržojošiem ziediem, kas ir tik ļoti pareizi, ka tā vien prasās pēc iespraušanas matos. Vīriešu autobraucēji nolēmuši neņemt par pilnu tās meitenes, kas salīmējušas šo ziedu uzlīmes uz saviem auto. Tas tāds kā protests pret šiem dikti sievišķīgajiem koku ziediem. Protams, ir arī tie augi, kas nekad nepārstāj ziedēt.

Harija Potera skola

Pasaku skolas atgādinošas būves šeit Austrālijā manītas jau vairākas. Nav grūti šajās ēkās iedomāties klīstam garos apmetņos tērptus skolēnus ar grāmatām padusē. Nupat tikai sapratu, ka šo noskaņu rada filmās redzētās iespaidīgās celtnes, kas visbiežāk būvētas pēc britu parauga. Ietekmīgās skolas Lielbritānijā pilnīgi droši ņemtas par paraugu arī Austrālijas un Amerikas skolu arhitektūrā.

Cukura lauki

Austrālija ar savu vajadzību pēc cukura tiek galā visai veiksmīgi. Lielajā karstumā un sausumā viņi iemanījušies tīri labi izaudzēt cukurniedres. Tās tad arī kalpo par galveno izejvielu šejienes cukura izgatavošanā.

Okeāna plašumi

Nolēmu, ka vēlos iepazīt Klusā okeāna plašumus. To, protams, vislabāk paveikt esot aci pret aci ar okeānu - viļņiem, vēju un sālsūdeni. Bija pilnīgi skaidrs, ka nepieciešams peldlīdzeklis, turklāt pamatīgs - tāds, kas spēj izturēt viļņus, straumes un citas nebūšanas, ko Klusais okeāns nolems man pasniegt.

Ielu māksla

Grafiti apkrāsotas sētas šeit manāmas reti, acīmredzot to sētu nav gana daudz. Dažas tiltapakšas gan ieguvušas krāsaināku paskatu, jo kāds tur centies padarīt savus uzskatus pieejamus visiem. Šejienes grafiti daudz biežāk kā pie mums redzētie pauž idejas, aicina uz rīcību un atgādina par aizmirstām patiesībām.