Studentu kūrorts un Krokodilu Dandija krogs

Uz īsu brīdi pavisam negaidīti nonācu vietā, par ko man stāstīja jau pirms vairākiem mēnešiem. Toreiz Byron Bay tika pieminēta kā īsta bakpakeru jeb ceļojošo studentu pilsētiņa. Kāds man ciniski stāstīja, ka kūrorts maksā dārgi un to izvēlas pietiekami apgādāti jaunieši, lai pavadītu savas brīvdienas sev līdzīgu bagātu pusaudžu sabiedrībā. Šoreiz nonākot mazās piekrastes pilsētiņas ielu labirintā es ieraudzīju mazliet citādu skatu - šis ir laiks, kad vidusskolēniem ir skolas brīvlaiks un tas nozīmē, ka vairums kūrortu ir piepildīti ar jauniešiem zem 18, ielaižoties vētrainās dēkās un vienkārši izrādot savus iesauļotos augumus vienaudžiem.

Byron Bay mazie veikaliņi ir priecīgi par jauno miesu uzlidojumu un, izlikuši izkārtnes, vietējie krogi aicina uz īpašām Schoolies (brīvlaika) ballēm. Pa ieliņām, kas pilnas ar kopmītņveidīgām un arī daudz dārgākām viesnīcām, klīst jauniešu bari. Pludmales šortos, iešļūcenēs un īsās kleitiņās tērptās baltās vai mazliet jau sārtās miesas un bezrūpīgā kņada, kas skan visam tam cauri. Nevienam te nav jāsteidzas. 

Velosipēdi aprīkoti ar īpašiem āķiem sērfadēļu vešanai, uz katra stūra atrodamais lietoto un jauno sērfa dēļu veikals un turpat okeāna krastā pamatīga sērfošanas pludmale. Viļņi te nebeidz skaloties un tajos pilns ar melniem punktiņiem, kas uz sērfa dēļiem cenšas sarunāties par dzīvi vai saņemties lielajam vilnim. Pa retam arī kāds līdz ar vilni aizslīd uz krastu - nestabili, bet jau stāvot uz dēļa.

Šaurajā pludmalē rindās sagūluši jaunieši, pa reizei te iemaldās arī kāds nesešpadsmitgadnieks, bet tas ātri vien dodas tālāk uz nākamo okeāna krasta ieloku, lai atlaistos mīkstajās baltajās smiltīs daudz klusākā nostūrī.  Šaurā pludmale drīz vien tiks apēsta pilnībā, jo tā vien šķiet, ka sācies paisums, un ūdens apņem aizvien lielāku pludmales daļu. Te pa gaisu lido dažādu izmēru bumbas, skan smiekli un pavisam šaurajā divu sarkandzelteno glābēju karogu ierobežotajā joslā, kurā atļauts peldēties, čum un mudž no jauniešiem, kas vēlas apmērcēties sāļajā ūdenī.
Jāpārrāpjas pāri tikai pāris akmeņiem, lai nonāktu sērfa pludmalē - vietā, kur viļņi lielāki kā peldvietā, un kur jaunieši un arī pa kādam vecākam kungam hidrotērpos ietērpušies apsmērē sērfa dēļus pirms došanās pie lielā viļņa. Krogā redzamais uzraksts acīmredzot saka taisnību, jo pie tā nemitīgi stāv kāds fotografēt-gribētājs - "Kad tu pamet šejieni, tu dodies uz nekurieni".
Un tomēr atliek vien nostāties okeāna krastā un raudzīties tālē. Pie mazās saliņas tālumā, visticamāk iekārtojies kāds haizivju bariņš, kas regulāri mielojas ar seklumā atrodamajām zivtelēm. Un tomēr sakarsušajām kājām Austrālijas vasarā paliek vēsi, kad tās apskalo kārtējais vilnis. Drīz vien gan tu pierodi un tā stāvot palēnām arī svārku apakšmala paliek slapja no šļakatām, vilnim sitoties pret kājām. Pirms ūdens ar ievērojamu steigu aizplūst atpakaļ jūrā, tas izskalo smiltis zem pēdām, un drīz vien tu attopies dziļā bedrē.

Uzrāpjoties pa pāris metru augsto akmeņu krastu tu atkal nonāc uz asfalta. Reiz rīgā uz daudzstāvenes redzētais uzraksts "Zem asfalta ir pludmale" šeit patiešām šķiet ļoti reāls. Autostāvvieta, kafejnīcas un arī restorāns/krogs pašā okeāna krastā. Reiz tas esot piederējis aktierim Polam Hoganam, kas spēlēja Krokodilu Dandiju senā Holivudas filmā. Krokodils Dandijs izrādās ir bijis latvietis un tieši viņa stāsts bijis pamatā filmai. Pols Hogans ar divām Dandija filmām nopelnīja 172 miljonus dolāru, bet Austrālijas nodokļu birojam neiedeva ne centa. Tā nu atbraucis uz kādām bērēm viņš tika aizturēts, bet veiksmīgi izrunāja/izpirka savu ceļu ārā no Austrālijas. Krogs pārdots acīmredzot šīs pašas ķibeles dēļ, bet es Hoganam reiz piederējušā restorānā ķeros pie piparotā kalmāra, vēroju dārgās ēstuves apmeklētājus un prātoju, kā te izskatās vakaros, kad uz pilnu jaudu griežas lielais ventilators skatuves aizmugurē un mūzika aizskan līdz pat okeāna krastam.