Gabba kriketa stadiona zaļā zāle

Novembra beigās piecu dienu garumā Brisbenā valdīja kriketa drudzis. Uzreiz otrpus upei rajonā, ko sauc par Woolloongabba (no sena aborigēnu nosaukuma), pulcējās kriketa līdzjutēji no Lielbritānijas un Austrālijas. Īpašā apaļā stadionā, ko dēvē par Gabba stadionu (mīļi saīsinot rajona nosaukumu), tikās abu valstu komandas, lai piecas dienas ilgā spēlē izcīnītu uzvaru. Tas viņiem neizdevās, spēle beidzās neizšķirti un komandām jāspēlē vēlreiz, šoreiz Adelaidē un atkal piecas dienas.

Televīzijas, radio un avīzes par kriketu vien stāstīja. Arī vilcienā braucot, pasažieri visos maršrutos tika informēti, kur jākāpj ārā, lai pārsēstos uz vilcienu, kas aizvedīs uz kriketu. Skatoties televīzijas reportieru sajūsmas saucieniem pavadītos lieliskākos momentus no dienas spēlēm, manī neradās skaidrība par šī sporta noteikumiem. Kāds met bumbu, kāds atsit, tad vairāki lec kājās un priecājās. Diemžēl abu valstu komandas ir tērpušās klasiski baltajos tērpos un ir neispējami izšķirt, kuri ir priecīgi un par ko. Jūsu uzmanībai komerctelevīzijas ziņu stāsts par kriketa spēli ar visiem man neizprotamajiem "lieliskajiem momentiem".

Izrādās, ka Gabba kriketa laukums ir jau dikti sens, te pirmo bumbu kāds ar koka nūju atsita jau 1895. gadā un Austrālijai tas ir ļoti sen. Pirms 10 gadiem stadions ar 40 tūkstoš vietām tika pamatīgi pārbūvēts. Un tagad piecu dienu garumā, Austrālijas kriketa komanda "Ashes" jeb pelni, te mēģināja uzvarēt sāncenšus no Lielbritānijas.

Zālainais laukums ir 170m garš vienā un 150m otrā virzienā. Tā sagatavošana kriketam ir vesela māksla. Zālei jābūt pietiekami atsperīgai, lai no tās kriketa bumba atlēktu pareizā virzienā un ar konkrētu ātrumu. Ļoti īsā zālīte tiek veltnēta ar milzīgu ceļa rulli un reizēm laukumu vai tā vietas pārklāj ar lielu baltu pārklāju. Bildē var redzēt četrus vīrus cīnoties ar milzīgo pārklāju un arī zāles rulli.

Kvīsnlendas kriketa klubā, kas atrodas tribīņu augšdaļā ar skatu uz laukumu un pasniedz gardus ēdienus, gadījās nonākt arī man. Te pat spēlētāji tiekot ielaisti tikai īpašos gadījumos, tā kā es jutos pagodināta. Kriketa suvenīri un  ierāmētas slaveno spēlētāju aizsargmaskas un nūjas manī īpašas emocijas gan neizrasīja.

Iespēja uzkāpt uz kriketa laukuma, kur tikai pirms nedēļas bija notikusi lielā slavenā spēle un par ko bija dzirdēts tik daudz, gan sagādāja prieku. Es staigāju pa zaļo, atsperīgo biezo velēnu un apčamdīju to no visām pusēm. Protams, pirms iziešanas laukumā tika pieteikts, ka augstpapēžu kurpes ir jāvelk nost.

Zinātāji komentēja, ka šis stadions ir īpašs, jo sēdvietām pāri ir jumts un tā dēļ neesot jāskatās tieši saulē, lai redzētu kas notiek uz laukuma. Ilgi gan domāju, kā nelielais jumts spēj palīdzēt pret acīs spīdošu sauli, un joprojām nesaprotu. Milzīgais zālainais laukums šķita visai parasts un zāle izskatījās gluži tikpat zaļa, kā visur citur. Sēdvietas visapkārt stadionam bija tukšas un tikai iztēle spēja iedomāties tās pilnas ar aizrautīgiem kriketa līdzjutējiem. Pieļauju, ka kriketa skatītājiem uzkāpšana uz Gabba kriketa laukuma bija vēl lielāks piedzīvojums, bet arī mani tas iepriecināja, jo kā nekā šis ir mans pirmais stadions Austrālijā, kur es pastaigājos pa rūpīgi aprūpēto zāli, kur mūzikas koncerti gan  nenotiks nekad.