Tas pats kontinents

Acimredzami esmu nonakusi vieta, kur datoram nav iekartota iespeja radit mikstinajumzimes. Tas mazliet apgrutina rakstisanu un iespejams ari lasisanu, bet savu uzticamo lasitaju laba esmu ar mieru censties.

Ķenguru ķērāji

Ieraugot tik ļoti pierasto džipu šeit pilsētas ielās es protams ne druskas neizbrīnējos. Apvidus auto tik biežie priekšējie aizsargstieņi šeit uzmontēti arī busiņiem. It kā jau nekas īpašs, bet tad es atcerējos, kā šos dēvē Latvijā.

Lietus vīrs

Kādu vakaru devos vēlā vakara pastaigā, dīvaini trokšņojošie kukaiņi un spocīgās ēnas zem milzu kokiem bija vērts redzēt. Mans ceļš mani aizveda uz Dienvidkrastu (Brisbenas upei) kur gluži kā no Pārdaugavas var vērot pilsētas rosību un košās gaismas pašam paliekot ārpusē. 

Suši vilciens

Vērojot šeit tik plašo suši piedāvājumu, atmiņā ataust Signija - jauka meitene Latvijā, kuras vājība bez dziedāšanas ir arī suši. Tieši viņa man parādīja, kas tas ir par brīnumu un cik lieliski garšo. Te suši cienītāji justos kā paradīzē. Varbūt vienīgi Japānā ir labāk, līdz ar to Austrāliju varētu salīdzināt ar tādu kā paradīzes priekškambari.

Vasarsraibumi

Patiess prieks redzēt sauli. Vasarsraibumi uz manas sejas kļūst aizvien vairāk. Katru dienu novēroju to rašanos spogulī. Dīvaini protams tā stāvēt pie spoguļa un tomēr jauki. Vasarsraibumi parādās arī uz rokām, kur līdz šim nekad nav bijuši, pārējā Linda turpina iesauļoties vienmērīgi un palēnām. Izrādās ka tam ir arī vesela virkne zinātnisku skaidrojumu.

Nenovērtējams skaistums

Netīšām uzskrēju kāda sava drauga radītam video. Skatoties to atkal nobira pāris asaru. Skaidri zinu, ka Latvijā būtu nevērīgi noskatījusies tik lieliskos kadrus un tūlīt pat aizmirsusi, jo šis skaistums, ja ne uzreiz, tad gada laikā mainoties sezonām, ir pieejams turpat aiz loga. Tieši šī iemesla dēļ mēs ikdienā nepamanām, cik skaista ir daba mums apkārt. Mēs it labi zinām, ka tā tur būs vienmēr, kad vien mums iepatiksies tajā raudzīties un kad nebūs aizņemti prāti un iedrūmušas sejas ejot pa atkal nenotīrītajām ielām.

Dienvidu sēnes

Jā, mēs tīri labi zinām, ka Latvijā lasītās sēnes var visai droši krāmēt uz pannas un tikt pie gardas sēņu mērces. Dienvidu zemēs ar sēnēm ir mazliet sarežģītāk. Te visos sīkumos jāzina katras sēnes īpašības, lai varētu attiecīgo daudzumu sagatavot pareizajā veidā un tikt pie pavisam apreibušas galvas.

Konditorās izvirtības

It kā jau neko daudz nevajag - olas, miltus, cukuru, sviestu un kūka gatava. Bet pirms cepšanas tomēr nolēmu apskatīties pārtikas skapī. Atklājās, ka viss ne tuvu nav tik vienkārši, kā šķiet no malas. Nepieciešams garš saraksts ar produktiem, kas sarakstīti uz papīra stabiņā viens aiz otra ieslīdēja manā kabatā pa ceļam uz veikalu.

Aklimatizācija

Izkāpjot no lidmašīnas šajā pasaules malā, neko no gaidāmā vēl nemanīju. Biju nonākusi jauki kondicionētā lidostas vidē. Pēc tikšanas cauri muitai un visu deklarēšanas lietu nokārtošanas, man bija iespēja pirmo reizi spert kāju ārpus kodicionieru paradīzes. Bija īsi pirms pusnakts, kas nozīmēja, ka nenonākšu vasaras karstākajā svelmē, tomēr atveroties automātiskajām durvīm, mana elpa aizsitās no karstuma un mitruma, kas bija ārā. Bija sajūta, ka esmu nonākusi labi iekurinātā pirtī.

Mazie kaimiņi

Vakar izbijos bez gala, pa istabas grīdu skrēja no āra iemaldījies tarakāns. Pavisam nepatīkams skats, lai gan tā piederību kādai sugai varēju noteikt, tikai pēc vairākkārtēja izmisīga jautājuma "kas tas ir!!!???" Pēc ieskriešanas istabas stūrī un acu aizspiešanas, man par laimi izdevās izvairīties no tuvākas saskaršanās ar šo nejauceni. 

Mantojums

Pat nonākot otrā pasaules malā no tā nekur neizbēgsi. Tas jau sen ir kļuvis par manu mantojumu - līdz šim tas bija sabiedriskais, nu kļuvis par manu individuālo. Te vienkārši nav neviena, kas zinātu, ko tas viss nozīmē. Miljons saīsinājumu, kas iestādīti manā galvā un, ja ne uz reiz, tad pietiekami ātri rodas arī to atšifrējumi - turklāt divās valodās.

Krāsainākais veikala plaukts

Krāsas, protams, var atrast augļu nodaļā. Sākot no vismaz 6 šķirņu āboliem - visiem vienādā izmērā, spoži lakotiem un dažādās krāsās, beidzot ar visdažādākā izskata lieliem meloņveidīgiem brīnumiem, kas pilnīgi droši nav melones.
Jūs jautāsiet, kā tas nākas, ka banāniem ir sarkani gali?

Ūdensceļi

1824. gadā britu burinieki, apceļojot Austrālijas krastus,un meklējot jaunas vietas kolonijām, iebrauca kādas upes grīvā. Kolonija Sidnejā bija izdevusies veiksmīgi, tāpēc briti cītīgi pētīja un analizēja jaunās kolonijas vietu. Burājot augšup pa upi, skatam pavērās zaļi krasti un arī kāds strauts, kas ietecēja upē. 

Kaiju vai baložu vietā

Braucām ar auto un pie vilciena stacijas, kur bijām iegriezuši tikt galā ar steidzamajām vajadzībām, es izsaucos: KAS TAS? Tie bija balti putni, daudz, ļoti daudz. Līdz šim es platos baltos spārnus debesīs biju aiz ieraduma noturējusi par kādu no tik daudzajiem kaiju paveidiem, bet šoreiz bija iespēja aizbraukt un apskatīt visu baru tuvplānā.

Zilo debesu diena

Šodien ir pirmā zilo debesu diena. Mākoņi un pāris saules stari starp tiem nedēļas garumā ir netipiskākais laiks šai vietai, ko dēvē par saules štatu. "Kvīnslenda - Saules gaismas štats" tā rakstīts uz vietējiem auto numuriem (queensland - sunshine state). Tieši tā arī būtu jābūt - pilnīgi zilām debesīm. Turklāt tās te ir koši zilas - kā pie mums vasaras viducī, nevis pirmajās saulainajās pavasara dienās (kad nu tās pienāks) Latvijā redzamais zili bālais debessjums. 

Lietusmeža maldi

It kā kāds ar zīmuli būtu novilcis līniju, beidzas parasts mežs un sākas lietusmežs. Jā, to var ļoti lieliski redzēt, mainās augi, pēkšņi iestājas pustumsa un paliek par grādiem 5iem aukstāks. Lietusmežs arī vienmēr ir krietni vien mitrāks par mežu - lietusgāžu dēļ tagad gan zaļo arī augi mežā, bet parasti tas ir brūns un izkaltis.

Mantras?

Vakar klausījos kormūziku latviešu valodā. Raudāju drusku. Dīvaini, bet tā vienmēr bijusi aizkustinoša. Aiz Daugavas augsti kalni, Lauztās priedes vai Jāņu Vakars. Man šķiet, ka tās varētu būt tādas kā latviešu mantras.

Vietējās floras iepazīšana

Klīstot pa pilsētu tepat netālu iemaldījos taciņu labirintā, pēc slēpšanās no īsā bet spēcīgā lietus ievēroju taciņas arī tālāk un, dodoties pa tām, trāpīju visīstākajā paradīzē. Skatījos apkārt un nepārstāju smaidīt - tik ļoti atšķirīgi un iepriecinoši augi auga man visapkārt. Izrādījās, ka esmu nonākusi parkā, kas pēc manas uztveres būtu jāsauc par mega botānisko dārzu, bet acīmredzot tas te ir vēl iespaidīgāks.

Pirmais izgājiens ārā

Pirmo reizi devos ārā. Pirmais pārsteigums bija tiešām STĀVĀS ielas. Šķita, ka esmu nonākusi kalnos, un bija aizdomas, ka pa slapjo flīzēto ietvi vienkārši noslīdēšu lejup, tomēr nē, bet stāvs tiešām bezgala. Labi gan, ka tās nevar apledot. Man šķiet, ka eiropieši te mācētu ierīkot kāpnes.