Okeāna plašumi

Nolēmu, ka vēlos iepazīt Klusā okeāna plašumus. To, protams, vislabāk paveikt esot aci pret aci ar okeānu - viļņiem, vēju un sālsūdeni. Bija pilnīgi skaidrs, ka nepieciešams peldlīdzeklis, turklāt pamatīgs - tāds, kas spēj izturēt viļņus, straumes un citas nebūšanas, ko Klusais okeāns nolems man pasniegt.

Un vislabākais veids, kā baudīt viļņus, protams, ir jahtā, tāpēc pieteicos Brisbenas galvenajā jahtklubā, kā "burātājs meklē jahtu". Pāris stundas vēlāk jau saņēmu pirmo zvanu; "Šeit zvana kapteinis, mums te nedēļas nogalē regate, vajag vēl kādu komandā". Bez liekas runāšanas teicu JĀ! Tajā vakarā saņēmu vēl vienu zvanu no kāda kapteiņa un nākamajā dienā biju uzaicināta vēl trīs citu jahtu komandās.

Agrā sestdienas rītā devos stundu garā braucienā ar vilcienu, lai nonāktu Menlijā - Brisbenas priekšpilsētā, kas atrodas pie okeāna un lepojas ar jahtklubu. Jahklubs kā katrā kārtīgā britu zemē šeit dibināts krietni sen, pie sienas sakārtas plāksnes, kurās uzskaitīti visi jahtkluba komodori un goda biedri.

Sēdēju un gaidīju kapteini, kas mani aizvedīs uz kapteiņu sapulci un vēlāk uz jahtu.  Paspēju nopētīt visu, kas jahtklubā manāms, tostarp sapratu arī, ka jahtklubs nepavisam nav parasts, pirmkārt tas ir karalisks, protams, Austrālijā gluži tāpat kā Lielbritānijā tas nav nekāds lielais pārsteigums. Otrkārt es sapratu, ka jahtklubs ir visas Kvīsnlendas (Austrālijas Ziemeļaustrumu štata) galvenais jahtklubs. Trešām kārtām nonācu pie secinājuma, ka šis nav vis jahtklubs, bet gan Karaliskā Kvīnslendas burāšanas eskadra (Royal Queensland Yacht Squadron), nezinu, kāpēc tā, varbūt tas pat skan labāk.

Nonākusi uz jahtas (Beneteau First 40.7) iepazinos ar komandu un izpētīju foru (priekšgalu), kas šajā regatē kļuva par manu galveno uzdevumu. Divu spinakeru pacelšana, halzēšana un foki bija vienīgās priekšējās buras, ar kurām man bija jāsadraudzējas. Uz starta šajā alus kompānijas sponsorētajā regatē izgāja 25 jahtas divās grupās. Visi cītīgi cēla spinākerus, genākerus un visas pārējās krietni kvalitatīvās buras - kevlara plastmasīgais spīdums bija redzams uz katras jahtas. 

Izņemot brīžus, kad mainījām buras, visu regati kārtīgi sēdējām uz kantes. Mana pozīcija kā fora cilvēkam bija pašā priekšā un es apzinīgi uzņēmos mačalkas pienākumus, saņemot lielāko vairumu no trakoti sāļā okeāna ūdens, kas pa reizei šļakstījās pār galvu. Lija arī lietus, šoreiz ļoti ievērojami atšķiroties no ūdens šļakatām. Baltijas jūrā vai pat līcī burājot, lielu atšķirību starp lietu un jūras ūdens šļakatām nevar sagaršot, bet šeit lietus šķita pat salds salīdzinot ar okeāna sāļumu.
Austrālijas ūdeņos ir ziema, auksts, bet es jutos gluži kā parastā burājienā kādā vasaras dienā Latvijā. Ūdens silts un gaiss arī ap +20 grādiem. Kas tā par ziemu.. visīstākie burāšanas apstākļi.

Kopumā regatē saplēsti pieci spinākeri, astoņas neparedzētas ahterklapes, iesniegts viens protests un viens evakuēts burātajs (sasistas galvas dēļ). Nekas no pieminētā gan ne uz mūsu laivas. Mierīgs burājiens, tikai daži šļakstoši viļņi un skaisti skati.

 

Krastā nākot, tiku pie iespējas kārtīgi nopētīt visas jahtkluba jahtas. Dikti daudz un visdažādākās, vairumā gan vietējie ražojumi, X-jahtas manāmas reti, pārsvarā Beneteau, Jeanneau, Sun Odysey, dažas Melges 24 un citas sporta jahtas, arī daudz vietējo brīnumu. Burāšana šajā pasaules malā ir gluži tikpat aizraujoša, kā Baltijā un arī šeit jahtās uz regatēm vajadzīga komanda.