trešdiena, 2010. gada 12. maijs

Labdien, mani sauc snorkelis

Biju redzējusi un dzirdējusi par tādu brīnumu - snorkelēšana. Lieliska iespēja, kā izpētīt to, kas atrodas zem ūdens, pašam peldot pa virsu. Biju ar mieru izmēģināt, jo koraļļu rifs taču jāapskata, pirms tas aiziet bojā pavisam. Tā nu es iepazinos ar ekipējumu - pirmais pārsteigums bija garā un melnā likras kostīma uztērpšana. Tas pasargā no daudzām bīstamībām, tai skaitā nāvējošo medūzu dzēlieniem un saules apdegumiem, ko var ātri vien dabūt ilgstoši peldot ūdenī. Tālākais bija jau sen redzētais un pārsteigumus neizraisošais snorkelēšanas ekipējums - pleznas, brilles un gaisa caurule.
Tālakais uzdevums bija atrast pareizo līcīti, kurā dzīvo krāsainās zivis un koraļļi. Pēc pāris jautājumiem vietējiem, mēs jau iepriekšējā vakarā nopētījām līci, kur līdz ar gaismu metīsimies iekšā. Lai viss būtu vēl aizraujošāk, gar krastu uzstādītas lieliskas brīdinājumzīmes: "BRĪDINĀJUMS! Peldoties šajos ūdeņos jūs paši uzņematies risku. Nelaimes gadījumā zvanīt 000." un tālāk "Šie ir tropiskie ūdeņi, kur ir iespējama bīstamo medūzu klātbūtne. Mierīga jūra, ziemeļvējš, silts ūdens veicina dzeloņmedūzu esamību šajos ūdeņos, bet citi laikapstākļi negarantē to neesamību.


Tātad, lai cik stiprs vējš pūstu, bija skaidrs, ka jāuzmanās. Mēs uzvilkām tērpus un pleznas un bridām ūdenī. Uzlikuši peldambrilles un elpojot caur elpojamcauruli metāmies peldus. Mani instruēja, ka lai apskatītu ko dziļāk ūdenī var arī droši ienirt,  iznirstot no caurulītes ar spēcīgu pūtienu jāizpūš ūdens. Tad nu cītīgi mēģināju pirms vēl bijām nonākuši dziļāk, bet nemitīgi aizrijos ar ļoti sāļo ūdeni. Drīz iemācījos to nerīt, bet tik un tā biju spiesta apstāties, piecelties kājās un iztīrīt elpojamcauruli, jo vairs nebija palicis ne druskas gaisa, ar ko to izpūst ārā. Mūsu koraļļu līcis par laimi bija aizsargāts no stiprā vēja un lielajiem viļņiem, kas it labprāt tevi pāris reizes ar lielu spēku uzgrūztu, ar asajiem gliemežiem noaugušajiem akmeņiem, un tik un tā pāris zilumi un skrambas pēc šī piedzīvojuma bija jāārstē.
Pēc ilgām cīņam ar sāļo ūdeni un mazliet dīvaino sajūtu elpojot caur cauruli, nolēmu pajautāt savam pavadonim, kā viņš zina, cik daudz zem ūdens esot var ieelpot, lai tas ūdens no caurulītes neietecētu mutē. Tad nu arī izrādījās, ka esmu pagalam neizglītota snorkelēšanas jautājumos. Vietējiem šeit ne prātā nenāk, ka kāds varētu nezināt, kā jāsnorkelē. Kur nu vēl doma, ka kāds caur šo caurulīti, varētu mēģināt elpot arī zem ūdens. Tā nu pēc lielas smiešanās saņēmu detalizētu izskaidrojumu. Caurulīte nav paredzēta gaisa ievilkšanai zem ūdens, lai gan pēc manas saprašanas tai augšgalā ierīkots tāds kā filtrs (tas tikai pasargā no viļņu šļakatu ieelpošanas). Elpojamcaurule tikai palīdz elpot negrozot galvu, vai neceļot to ārā no ūdens, tādējādi ļaujot man bez apstājas vērot zem ūdens notiekošo un netraucēt zivis ar savām kustībām. Izrādījās, ka caurulītē ietilpst vien glāze gaisa, bet ieelpai nepieciešamas vismaz piecas tādas. 
Mana pilnīgā neziņa šajā jautājumā bija radījusi jaunu un pagalam kļūdainu ideju rašanos. Patiešām priecājos, ka puse no nedaudzajiem atbildētājiem mana bloga galvenajā lapā ir tiešām izglītoti un uz jautājumu: "Cik reizes iespējams ieelpot ar snorkeli zem ūdens?" atbildēja pareizi - NEVIENU. Pieļauju, ka arī tie, kas negribēja atbildēt, zina pareizo atbildi, bet ja ne, tad nebēdājiet, jo arī es biju pilnīgi maldīgās domās par šo brīnumierīci, ko Latvijā nu nav nekādas intereses lietot, jo ne ūdens ir tik dzirds, ne krāsas tik spilgtas. Turklāt tropu ūdeņos snorkelēt iespējams stundām no vietas - mana aizrautība ievilkās četru stundu garumā un nākamajā dienā turpinājās vēl pāris stundas. Tā arī vairākas reizes atkārtoju šo procesu pāris stundu garumā - esmu sajūsmā. 
Ir jauki sekot līdzi zivju dzīvei, pievienoties lēni peldošam bruņurupucim, kas laipni izvadā ekskursijā gar milzīgajām koraļļu būvēm, un ļauj pat aptaustīt savu čaumalu un platās pleznkājas, vai vērot mīksto koraļļu viļņošanos līdzi ūdenim. Pa brīžam aptaustot asos un ļoti krāsainos koraļļus, kas lēnām iet bojā, paņemot rokā jau miruša koraļļa gabalu, kas guļ jūras dibenā un lēnām apaug ar duļķēm un jūraszālēm. Koraļļi iet bojā, tieši tādēļ pat gabaliņus no mirušajiem koraļļiem nedrīkst ņemt līdzi, jo vēlāk neviens nevar pateikt vai to esi nolauzis dzīvam korallim, vai atradis mirušu jūras dibenā vai izskalotu pludmalē.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru