trešdiena, 2010. gada 19. maijs

Neizdibināmā māksla

Bezmaksas ieeja mani ievilināja šajā dīvainajā stiklotajā ēkā, kuras klusumā varēja paslēpties no ikdienas trokšņiem. Automātiskās durvis aicinoši atvērās jau krietnā gabalā un es nonācu kādas lēdijas uzmanības centrā. Viņa šeit bija vienīgā dzīvā dvēsele un, informējusi mani, ka otrais muzeja stāvs ir slēgts, atkal ieslīga savas grāmatas pasaulē.

Es devos tālāk starp nelielajiem stikla stendiem, kas pilni ar nelieliem mākslas objektiem, ejot garām starpsienām, pie kurām piekārtas gleznas, instalācijas un lieli televizori, kuros atkal un atkal atkārtojas video mākslas darbi. Manu uzmanību piesaistīja kāda skulptūra, kas tapusi Otrā Pasaules kara laikā. "Divi jautri jūrnieki" patiešām atgādināja bezbēdīgu sajūtu, tieši tādu, kādu jūrnieks varētu just pēc ilga laika izkāpis krastā.
Turpat līdzās maza tumšādaina zēna galva, kuras autora un nosaukuma zīmīte rādīja šejienes cilvēku labos centienus. "Melnais puika" reiz bijis darba nosaukums un nu tas mainīts, lai neuzsvērtu skulptūras krāsu, uz ko līdzīgu "mazajam puikam". 
Pašā galerijas tālākajā galā jau pa gabalu varēja redzēt milzīgu darbu, kurā uz melna fona sapunktoti daudz jo daudzi balti punkti, kas veido nelielu haosu - "Sāls" un patiešām, tuvāk pieejot, radās sāļā tuksneša un izkaltušo okeāna viļņu sajūta. 
Lielās instalācijas ar milzīgu astoņkāji, mazākas, pie sienas piekārtās un rāmī ieliktās instalācijas. Vienā no tām pie pamatnes salīmētas dažādas pagrabā atrodamas grabažas, bet citā  koka kastes ar pusgatavām, bezmatu lellēm, kas nolietas ar spīguļiem pilnu līmi. 
Arī vienkāršie gleznojumi šeit citādi, kā ierasts. Vispirms jau ainavās redzamie dabas skati patiešām atgādina Austrālijas plašumus. Tad seko šejienes dzīvnieku motīvi, abstraktie švīkājumi, bez kā mākslas muzeji nevar iztikt un aborigēnu māksla. 
Viens no daudzajiem Austrāliskajiem gleznojumiem izrādījās nebūt ne aborigēnu radīts. Imants Tillers - ziņoja autora plāksnīte, un man bija pilnīgi skaidrs, ka šis nu noteikti nevar būt Austrālis, lai gan "dzimis Sidnejā un dzīvo Jaundienvidvelsā" nemaz nepieļāva citu variantu. Mājās nonākusi atklāju, ka Imants tiešām ir gandrīz letiņš. Viņa vecāki - latvieši uz šejieni atbēguši no nometnes Vācijā un Imants sestdienās apmeklējis latviešu skolu. Droši vien tipisks šejienes latvieša stāsts, jo ļoti daudzi no tiem, kas sevi dēvē par latviešiem Austrālijā sevišķi daudz no Latviešu valodas nezina. Imants pāris reizes bijis Latvijā satikt vecāku senos draugus un paspējis sarīkot arī personālizstādi Latvijā Mākslas muzejā. Jau krietnu laiku viņš ir Austrālijā populārs mākslinieks. 
Man visinteresantāk bija pētīt aborigēnu punktotos zīmējumus, kas gan muzejā nav visai daudz. Krāsainie patīkamo krāsu punktiņi uz tumšā fona stāsta katru reizi savu stāstu. Un kopskats vienmēr pārsteidz, lai gan arī tuvplānā vērojot otas (vai cita rīka) pēdas uz audekla tevi aizved pavisam citā realitātē.
Tā nu manis baudītie mākslas krikumi tik tālu no Eiropas klasiskās kultūras esošajā vidē kļuva par aizraujošu piedzīvojumu, nemitīgi atsaucot atmiņā visdīvainākos faktus. Šīs asociāciju ķēdes muzeja klusumā noveda manu prātu visai dīvainā stāvoklī un tā es nezināmi ilgi sēdēju uz kāda no daudzjiem soliņiem muzejā un vēros gleznā, ko patiesībā sen vairs neredzēju.

1 komentārs:

  1. Vides iedarbe uz cilvēku un cilvēci ir fantastiska. Būtu liela kultūras traģēdija, ja mēs ļautu globalizācijas tendencēm nomākt lolālos kultūrfenomenus.
    Es sekoju Toby Muir Wilsona galdniecībai un baudu fantastiska meistara rīcību pasaules otrajā pusē.
    Tādu mirkļu dēļ vien ir vērts dzīvot.

    AtbildētDzēst