Vēsturisks festivāls Brisbenā

Jau nedēļu pilnā sparā Brisbenā notiek lielākais gadskārtējais festivāls vai drīzāk gadatirgus visā Kvīnslendā. Tā vēsture sniedzas vairāk kā simts gadu tālā pagātnē un tā kā šeit kolonistu vēsture nav sevišķi ilga, tad 100 gadi ir tiešām daudz. Pirms daudziem gadiem Brisbenā reizi gadā - ziemas vidū (augusta sākumā) pulcējās visi štata fermeri, lai rādītu savu produkciju. Te notika labāko lopu, gardākā piena, mīkstākās gaļas un kvalitatīvākās vilnas konkursi. Cilvēki straumēm vien plūda uz Brisbenu, lai izrādītu savus spēcīgākos vēršus, staltākos zirgus un skaļākos dziedātājus gaiļus.

Gadatirgus, ko dēvēja par Brisbenas izstādi vai Karalisko Kvīsnlendas šovu (tagad par Ekka, saīsinot Exhibition jeb izstāde), izrādīja arī labākos tehnoloģijas sasniegumus nozarē - efektīvākos arklus, sējmašīnas un ražas novākšanas aparātus, visbiežāk, protams, darbināmus ar zirga spēku. Varat iedomāties šī notikuma mērogu, ja pirmajā izstādē 1876. gadā Brisbenā sanāca 17 tūkstoši apmeklētāju. 19. gs beigās tas bija milzīgs skaitlis un viegli skaidrojams ar lielo zirgu īpašnieku skaitu, protams tie līdzi ņēma savas ģimenes un lēdijas jājam sieviešu seglos bija pavisam ierasta lieta. Zirgi bija ļoti būtiska liela kolonistu kultūrā, jo tie, protams, centās arī Austrālijā izklaidēties ar savu Lielbritānijā aristokrātisko lapsu medību sportu.

Arī izstādes ideja tika aizgūta no Lielbritānijas, kur 1851. gadā bija sākusies Pasaules lielo izstāžu (tagad EXPO) tradīcija, un Austrālijā tā turpināja plaukt un zelt arī katrā nākamajā gadā, izņemot divus (1919 - spāņu gripas pandēmijas dēļ un 1942 - Otrā Pasaules kara dēļ). 

Nu mēs esam nonākuši 2010. gadā un šī izstāde jau notiek 10 dienu garumā. Tās vēsturiskās nozīmības dēļ 7tajā izstādes dienā katru gadu ir īpaša Ekka brīvdiena, kurā cilvēki neiet uz darbu, skolēni paliek mājās un cenšas pierunāt savus vecākus, aizvest tos uz lielo notikumu. Ekka joprojām saglabājusi oriģinālo lauksaimniecības ievirzi un katru gadu uz to sabrauc apbalvotāko dzīvnieku īpašnieki - suņi, kaķi, titulētie zirgi, govis, aitas, kazas, lamas un mājputni. Placis netālu no Brisbenas Karaliskās slimnīcas pārvēršas par fermu, kur ikviens var ierasties apskatīt un novērtēt kompetentu žūriju par labākajiem atzītos mājdzīvniekus un to lepno īpašnieku staltās muguras.

Fermas iespaidu papildina vairāki paviljoni, kuri pilni ar būros sasēdinātiem gaiļiem, vistām, pīlēm un zosīm. Turpat līdzās tāpat būros satupuši suņi, kas reizi pa reizei tiek izrādīti uz suņu skatuves. Bet vislielāko fermas noskaņu rada paviljons, kurā uzturas mazie dzīvnieki. Jēri, teļi un kazlēni skraida pa skaidām nokasītu ar sētu apjoztu placi, kurā pa reizei atveras vārti un tiek ielaists bars ar cilvēkiem, kas tad var skriet līdzās kādam no jaunajiem dzīvniekiem, piesēst un to pabarot ar par latu nopirkto zāles glāzīti, vai vienkārši apskatīties un līdzdarboties, jo pilsētnieki fermu dzīvniekus taču nemaz neredz.

Neliels aplociņš paredzēts cāļiem, un uz to garā rindā sastājuši cilvēki, kas porcijām vien tiek sasēdināti uz siena ķīpām, tiem izsniedz dvielīšus, ko uzklāt uz ceļiem un tad kāda meitene katram klēpī ieliek pa cālēnam., tev tiek dotas minūtes 5as un tad calēni dodas uz būri un cāļu mīļotāji uz izeju, lai dotu vietu nākamajai porcijai no nebeidzamās rindas.

Tā vērojot šķiet, ka šeit sabraukušie fermeri vairāk cenšas aplokos sadzīt cilvēkus nevis lopus, jo acīmredzot izstādes masas tiešām atgādina milzīgu lopu baru un skaita ziņā noteikti pārsniedz mājlopus vairākas reizes. Milzīgie buļļi ar savu varenumu mazliet attālina cilvēkus un, lai gan pārsvarā sēž metāla stieņu ielokā, tiedroši varētu bez sevišķas uzmanības pastaigāties pa tirgusplaci brīvā vaļā.

Mazie kazlēni, jēri un teļi, sadzīti vienā aplokā ar cilvēkiem, uz pēcpusdienas pusi sāk jau nogurt no mūžīgās uzmanības un steigšus meklē kur paslēpties, vai vienkārši aizmieg tur, kur vien tiek pie pāris minūšu miera.

Mīkstākās vai siltākās vilnas konkurss arī ir viens no svarīgākajiem šajā gadatirgū un, lai gan pie aptaustīšanas skatītāji netiek, apbalvojuma lentes uz vilnas ķīpām apskatīt var ikviens. Tā vien šķiet, ka Austrālijā, kur pat ziemā temperatūra nenoslīd zem nulles, vilna arī tiek novērtēta un bez aitu vilnas pieejama arī alpaka lamu vilna.

Mani visvairāk iepriecināja tieši šī fermas dzīvnieku daļa gadatirgū, jo mīkstuz un pūkainus zvērus samīļot vienmēr ir patīkami un ja pat ne samīļot, tad pastāvēt pie zirga aploka un vienkārši skatīties lielajās un no cilvēkiem nogurušajās acīs.

Ne tikai dzīvnieki pārstāv fermeru sadaļu lielajā gadatirgū, kurā tomēr neko no tā visa īsti nopirkt nevar. Kārtīgā gadatirgū taču jābūt arī resnākā ķirbja, lielākā tomāta un līdzīgiem konkursiem. Austrālijā gan izrādās no dārzeņiem un augļiem veido milzīgas gleznas ar motīviem, kas nu katram ienāk prātā. Galvenie šeit ir avokado, kukurūza, ananāsi, banāni un citi Latvijā eksotiskāki dārzeņi un augļi.

Arī konkursi šeit notiek nevis par lielāko ķirbi, bet gan par smagāko banānu ķekaru. Šajā tirgū uzvarētajs bija 70 kilogramus smags.

Līdzās dzīvnieku mītnēm tiek atvēlēta milzīga teritorija mūsdienu gadatirgū vajadzīgajiem karuseļiem. Krāsainas ugunis, dažādos rīkos iestiprināti, augstu lidojoši cilvēki, daudz saldumu un skaļa mūzika. Tā izskatās viens no iecienītākajiem stūriem šajā gadatirgū.

Šajā festivālā jeb gadatirgū apskatāmi arī dažādi paviljoni. Viens piedāvā no Ķīnas atvestus produktus un tirgotājiem uz Brisbenu palīdzējusi atbraukt pati Ķīnas valdība. Turpat arī Kvīsnlendas štata valdības paviljons, kurā var uzzināt kā dzīvot dabai draudzīgi. Cits ir jaunāko zinātnes sasniegumu paviljons, kurā var izmēģināt dažādas varen tehnoloģiskas ierīces.

Dīvainākais paviljons ir showbag jeb šova maisiņu paviljons. Lielākās cilvēku masas pulcējās tieši tajā, bet es nespēju izprast šo kultūras sastāvdaļu.















Visu iespējamo saldumu ražotāju, filmu tēlu un citu brendu stendi rindu rindās un cilvēki stāv pie tiem, gaidot iespēju samaksāt pat 20 latus par kādas firmas maisiņu, kurā ieliktas piecas šokolādes, neliela plastmasas rotaļlieta, pāris čipsu pakas vai citi kārumi.

Kompāniju reklāmas maisiņi reiz esot bijuši bezmaksas, bet nu kļuvuši par tādu šova sastāvdaļu, ka ir lielākais peļņas avots Cadbury, Nestle, Pepsi, uc. Bez maisiņa mājās nedosies neviens bērns, pat vairākiem. Un ārā pie paviljona izejas stāvot, var redzēt cilvēkus, kas saņēmušies šos maisiņus pilnām rokām, protams, par katru maksājot krietni vien pārspīlēto cenu.

Noslēdzot šo garo stāstu jāatzīst, ka EKKA ir 10 trakas dienas kapitālisma paradīzes, papildinātas ar lauksaimnieku un lopkopju vēsturiski aizsākto izrādīšanos. Tas ir viens no pašiem svarīgākajiem notikumiem Brisbenā un ieguvis pat oficiālu brīvdienu sev par godu. Vieta, kur sapulcējas visa štata izklaide, trokšņi, gaismas, cukurs un nauda.