Šovakar izejot ārā, manās nāsīs iesitās ievērojami atšķirīga smarža no ierasti parastā nekā, ko sasmaržojam ikdienu, ja nenotiek nekas īpašs. Tā jau ir, ka pamanām tikai no parastā atšķirīgās smaržas, ievu ziedus, zemenes, siltus pīrāgus, ceptus sīpolus un dūmu smaržu. Šodien izbaudītā pilnīgi noteikti bija viena no daudzajām dūmu smaržām.
Skābenais smārds šķita ievelkamies visur, mājā, drēbēs, pat manī pašā. Un skumjas līdz ar to arī. Vienmēr pa dienu meža stāsts aizmirsās, bet vakarpusē, atgriežoties tajā Rīgas pusē, kur dzīvoju, atgādinājums par liesmu darbu atkal neizbēgami bija jūtams nāsīs. Tas mazliet koda kaklā un biedēja, jo nevarēja zināt, cik vēl ilgi dūmi līdzi vējam ceļos manā virzienā, un vai kādu dienu nepamodīšos piedūmotā pasaulē. Tos dūmus redzēt nekad nevarēja, par notiekošo liecināja vienīgi smarža.
Tā nu šovakar izejot ārā, mani atklal pārņēma tā pati dīvaini skumīgā sajūta. Dūmu smārds iesitās degunā un prāts tālāk radīja pārējo. Šie dūmi nebija piedegušu kāpostu, vai aizsmēķēta cigāra dūmi, tie bija degoša meža dūmi. Nezinu kā, bet tas kļuva skaidrs uzreiz. Varbūt mežs šajā smārdā stāsta savu stāstu, izkliedz savas sāpes. Varbūt vējš līdz pilsētas mūriem atnes ziņu, ko ne katrs grib sadzirdēt, vai šajā gadījumā sasmaržot.
Dūmi, kā jau dūmi, un tomēr šie dūmi ir krietni citādi, meži un krūmi, kas šādi deg ir citādi. Šejienes koku degšanas smārds patiešām atšķiras, tas rūgtenajai un skābenajai smaržai pievieno arī smaržu, kas man atgādina saldeni šķebinošo plastmasas deguma smaku. Protams visam cauri vijas arī ēterisko eļļu aromāts no eikaliptveidīgajiem kokiem, ko tā iecienījuši lēnīgie koalas. Kā gan lai es jums izstāstu smaržu?
Ļoti iespējams, ka ilgstošo un biežu krūmu ugunsgrēku dēļ šādiem dūmiem neviens šeit nepievērš uzmanību. Es tomēr to pamanu un varu droši teikt, ka pamanīšu arī turpmāk, degoša meža sāpes kāds te noteikti dzirdēs un gan jau, ka mēs būsim gana daudz, lai meža cīņa ar uguns pūķi tiktu sadzirdēta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru