Atnācu mājās no China-town, vietas, kas pārsātināta ar āzijas veikaliem, kuros pārdod miljoniem neizprotamu produktu, un ķīniešu, taizemiešu un indiešu ēstuvēm. Protams, netrūkst arī āziešu (kāpēc gan tā nevarētu teikt?).
Jā, šobrīd man ir dziļi vienalga, vai tā var, vai nevar teikt. Nupat gan apskatījos, ka viņus jāsauc par aziātiem. Lai vai kā, visi tik dažādie, bet man joprojām neizprotamie cilvēki no Āzijas tur ir dikti daudz.
Sēžu pie galda ar bundžiņu ledus tējas un paciņu kaltētu jūraszāļu un neviens man neistāstīs, ka divi dolāri par 15 gramiem čaukstošu, gaisīgu un pavisam caurspīdīgu jūraszāļu nav tā vērts. Ledus tēja atgādina tās retās reizes, kad ar kādu draugu Rīgā devos uz kino. Tā ir tāpati dīvainā Malaizijā ražotā ledustēja ar alvejas gabaliņiem un persiku sulu, ko katru reizi centos neoficiāli ienest kinoteātrī. Tikko atradu uz hieroglifiem aprakstītās bundžiņas arī pārsteidzošus uzrakstus latviešu valodā: "Alvejas un persiku dzēriens", "derīgs līdz" un sastāvs. Izrādās, ka tieši to pašu bundžiņu, ko viņi ved uz Latviju, var nopirkt arī Austrālijas ķīniešu rajonā.
Graužu jūraszāles un domāju, kāpēc maniem draugiem Rīgā neiet lieliski, vismaz vienam, kas par savām nedienām uzdrošinās rakstīt blogā. Nav jau īsti jēgas tā spriedelēt, bet jūraszāles un alvejas tēja sevišķi nepalīdz apskaidrot prātu. Tā nu skatos uz pašas izaudzētajām kresēm, kas nu pilnos ziedos, un gaidu, kad Latvijā iestāsies rīts un mani draugi viens pēc otra lēnām parādīsies skaipa onlainā. Ceru, ka kādu no viņiem varēšu uzmundrināt ar savu ne īsti jēdzīgo neizpratni par apkārt notiekošo. Zinu arī, ka pēc stundas viss būs jau mainījies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru