Pirmo reizi sešu mēnešu laikā kopš esmu šeit atkal ēdu rupjmaizi. Atceros gan, ka nelielu gabaliņu bez sevišķām izjūtām apēdu Jāņu sarīkojumā Brisbenas latviešu namā, bet šodien manā īpašumā nonāca vesels klaips kārtīgas rudzu rupjmaizes. Braucu garām krievu veikalam Brisbenā un nolēmu, ka esmu sailgojusies pēc tās. Latvijā rupjmaizi ēdu reti un arī tad tikai pašu garšīgāko Ķelmēnu cepto. Veselu pusgadu dzīvoju pilnībā aizmirsusi par šīs daudziem tik svarīgās lietas eksistenci, līdz šodien sapratu, ka kārojas.
Kopā ar šokolādes sieriņiem "Kārums" manā ieprikumu maisiņā nonāca rupjmaizes klaipiņš no ceptuves Salaspilī "Roga-Agro". Uz etiķetes lepni rakstīts "Rudzu rupjmaize (sagriezta)", kas, atverot iesaiņojumu, izrādījās kļūda, bija jāņem nazis un jāgriež maize šķēlēs pašai un mani tas tikai iepriecināja vēl vairāk.Tagad notiesātas jau pāris šķēles, uz Austrāliju sasaldētā veidā atceļojušās maizes. Tā ir kārtīga smaga rupjmaize, krāsnī šauta ar lizi, kas nobērta ar klijām, ar mazliet skābenu garšu, ko vēl uzlabot var tikai sviesta saldums, bet to šeit grūti atrast, jo visi sviesti ir iesālīti un nesālītie sevišķi jāmeklē. Nevarētu teikt, ka šī garša man rada kādas sevišķas izjūtas, un tomēr patīkami atkal ēst rupjmaizes šķēli un zināt, ka rudzi nākuši no Latvijas laukiem.
Atceros, kā ap Jāņiem iepriecināju tautiešus Janzēlandē, kas bija izsalkuši pēc rupjmaizes un no Latvijas taču to atsūtīt nevar. Lai gan graudi iekļauti pasta nesūtāmo lietu sarakstā gan Austrālijā, gan Jaunzēlandē, nolēmām riskēt un klaipiņš rupjmaizes, iepakots divos maisos un ielīmēts aploksnē devās uz pasta nodaļu. Vīrs izlasījis aprakstu "tumšā maize" ilgi domāja un pētīja talmudus, es stāstīju, ka maize taču nav gluži tas pats kas graudi, un pēc ilga laika vīrs teica: "Labi! Sūtām." Nepagāja ne nedēļa un es saņēmu prieka pilnu ziņu no Jaunzēlandes, ka klaipiņš ar lielu sajūsmu gandrīz jau apēsts. 
Tā nu mēs te arī Austrālijā topam stipri, ēdot kārtīgu rudzu rupjmaizi, un pamēģiniet tikai jūs Latvijā šovakar ēst mīksto baltmaizi!
Kaut gan Latvijā RUPJMAIZE nav nekāds retums un var izvēlēties ar ķimenēm vai bez, ar pavairāk sāls vai tikai drusku, plaucētu vai neplaucētu, ieraugot skaistās šķēlītes datora ekrānā, mutē saskrien siekalas. Reizēm, ja nav iegādāta maizīte, vakarā domas ik pa brīdim atgiežas pie *cik jauki būtu,ja būtu*. Un to pa īstam var saprast un novērtēt tikai latvietis, kas ar šo maizīti ir uzaudzis.
AtbildētDzēstA, es ilgojos pēc kefīra!!! :)
AtbildētDzēst