Zvaigžņu putekļi

Tādi mēs esam, veidoti no atomiem, kas radušies miljoniem zvaigšņu mirstot un dzimstot no jauna. Vienlaikus mūsu zeme ir tikai tāds mazs puteklītis, visuma acīm skatoties, un mēs paši savā uzbūvē esam kā vesels kosmoss, kur tik daudz atomu kopā darbojas ar vienu mērķi un ļauj mums šeit sēdēt uz domāt par nesasniedzamām visuma tālēm. Cilvēks ir veidots no daudz jo daudziem ķīmiskiem elementiem, kuru izveidei bija nepieciešamas neskaitāmas zvaigžņu paaudzes.

Mūsu Saulei līdzīgās zvaigznes lēnām veido jaunus elementus no hēlija. Pēc pāris miljoniem gadu arī Saule sasniegs savu briedumu un no dzeltenā rūķa kļūs par sarkano gigantu. Tas notiks tik ātri, ka mēs pat nemanīsim izmaiņas, jo 8 minūtes, ko gaisma no Saules pavada ceļā uz zemi, būs krietni vien par maz. Saules izplešanās notiks ātrāk par gaismas ātrumu. Mūsu planētas liktenis jau sen ir zināms un nekas nespēs to mainīt - Zemi aprīs Saule. Tas, protams, notiks miljardiem gadu tālā nākotnē. Sarkanais gigants tad nu dzīvos savu dzīvi līdz brīdim, kad pārvērtīsies par putekļu mākoni (nebulu) un ļaus dzimt jaunām zvaigznēm, vai arī sasniegs tik spēcīgu gravitāciju, ka pat gaisma no tā netiks ārā, un to jau tad sauks par melno caurumu. 

Zvaigznes mirstot rada putekļu mākoni, kas sastopoties ar citiem tādiem pašiem, sastumj putekļus kopā, tie lēnām iegūst masu un arī gravitāciju, pievelkot jaunus putekļus. Ar laiku šie putekļi kļūst par jaunām zvaigznēm, jo gravitācijas ietekmē atomi atkal sāk pārveidoties un izdala gaismu. Zvaigzne sāk spīdēt. Zvaigzne lēnām sasniedz tik lielu masu, ka tās gravitācijas ietekmē kodolā notiek elektronu iespiešana citos atomos, tieši tādā veidā rodas jauni elementi. Ja zvaigzne veidota no ūdeņraža, tad drīz vien tur jau veidosies hēlijs, tad, zvaigznei mirstot un dzimstot no jauna, tās kodolā jau taps litijs un tā līdz Mendeļejeva tabulas pēdējam elementam un ļoti daudzus no tiem mēs varam atrast sevī, mēs esam veidoti no zvaigznēm.

Paskatieties debesīs - tur varam redzēt Piena ceļu - milzīgi skaistu zvaigžņu sakopojumu, tās ir miljoniem mūsu Saulei līdzīgas zvaigznes ap kurām tāpat riņķo planētas. Piena ceļš ir mūsu galaktikas nosaukums - tas ko mēs redzam debesīs ir mūsu pašu galaktikas aste. Mēs esam tikai viens mazs punktiņš Piena ceļa galaktikā, mūsu Saule, kas pašiem šķiet tik liela, no citām zvaigznēm Piena ceļā pat nav īsti saskatāma. Mūsu galaktikā dzīvo zvaigznes, kas ir miljoniem reižu lielākas par Sauli, tas ir izmērs, kas manā galvā īsti reāls nekļūs nekad, tas ir neiedomājams lielums.

Piena ceļa centrā  atrodas milzonīgs melnais caurums, kura gravitācija mūs visus tur tuvumā. Lielais piena ceļa ritenis ripo pa visumu ar neiedomājamu ātrumu, mēs to pat nemanām, lai gan arī mūsu pašu zeme griežas ar ātrumu pusotrs tūkstotis km/h, vienlaikus Zeme griežas ap Sauli ar aptuveni 100 tūkstošiem km/h, tad atliek tikai iztēloties ātrumu, ar kādu visas savas zvaigžņu sistēmas ap sevi griež Piena ceļa melnais caurums. Mēs apstājamies uz brīdi un viss šķiet mierīgi, bet patiesībā mēs briesmīgi ātri griežamies milzu karuselī.

Debesīs ir daudz zvaigžņu un nesen es uzzināju, ka par zvaigznēm saucamas tikai tās, kas atrodas Piena ceļā - tās ir gana tuvu, lai mēs varētu tās saskatīt. Visi pārējie spožie punkti ārpus Piena ceļa ir veselas galaktikas - tās saplūdušas vienā punktā jo atrodas tik tālu. Arī mūsu Piena ceļš pa gabalu izskatās kā viena vienīga zvaigzne. Paraugieties debesīs, kamēr mēs vēl varam saskatīt citas galaktikas, jo visums joprojām izplešas. Galaktikas attālinās viena no otras ar aizvien lielāku ātrumu un pavisam drīz (te es domāju miljoniem gadu) ātrums, ar kādu tās attālināsies viena no otras būs tik liels, ka gaisma no tām līdz mums vairs nenonāks. Debesis satumsīs, jau tagad tas lēnām notiek. Mums par laimi cilvēki ir ieraudzījuši visu, ko mēs uz Zemes spējam ieraudzīt. Ar katru brīdi no debess juma pazūd pa zvaigznei un tās nevis nokrīt, bet gan aizlido tik tālu, ka mēs tās vairs nevaram saskatīt. Astronomi reiz nolēma pagriezt lielo Habla teleskopu uz pavisam melnu rajonu kosmosā. Nedēļu ilgi vērojumi spēja noķert tās niecīgās gaismas druskas, kas līdz mums tomēr atceļo no ārkārtīgi tālajām galaktikām. Ja tumšajā kosmosa rajonā tās ir miljoniem, tad grūti iedomāties, cik galaktiku atrodas rajonos, kur mēs spējam ko saskatīt. 

1977. gadā palaistā kosmosa zonde Voyager 1, izpildījusi savu galveno misiju, atsūtīt Jupitera un Saturna attēlus uz Zemi, 1990. gadā atstāja Saules sistēmu. Kads varens vīrs Karls Sagāns, kam jāpateicas par daudz ko kosmosa izpētē, ierosināja pagriezt Voyager skatu atpakaļ un atsūtīt pirmo Saules sistēmas pašportretu. Voyager uzņēma attēlu, kurā Zeme redzama kā blāvs zils punktiņš. "Tās ir mājas, tie esam mēs. Uz tā atrodas visi, ko mēs mīlam, visi, ko zinām, visi, par ko jebkad esam dzirdējuši, visi cilvēki, kas reiz bijuši, dzīvojuši savas dzīves tur. Prieks un ciešanas, tūkstošiem reliģiju, ideoloģiju un ekonomikas doktrīnu, katrs mednieks un vācējs, katrs varonis un gļēvulis, katrs civilizācijas radītājs un iznīcinātājs, katrs karalis un zemnieks, katrs jauns iemīlējies pāris, katrs tēvs un māte, cerīgs bērns, izgudrotājs un atklājējs, katrs morāles skolotājs, katrs korumpēts politiķis, katra superzvaigzne, katrs augstākais vadītājs, katrs svētais un grēcīgais mūsu sugas vēsturē ir dzīvojis šeit - uz niecīga puteklīša, ko apturējis saulesstars. Zeme ir ļoti maza skatuve plašajā kosmosa arēnā." Karls Sagāns.

Saulei rietot mūs katru nakti sagaida brīnišķīgs skats - nevis saullēkts, bet galaktikas lēkts - rīts, kas pildīts ar 400 miljardiem sauļu.