Jāņi ziemas vidū

Tagad vajadzētu svinēt Ziemassvētkus un decembrī Jāņus, kāds noteica. Un patiešām +30 grādos prāts uz Ziemassvētkiem diez vai nesas. Jāņi gan gluži kā pie mums ap plus 15 grādiem, turklāt īstajā Jāņu dienā pat Brisbenā lija lietus. Kā jau kārtīgos Jāņos.

Mani Jāņi nobrieda tikai vēlā pēcpusdienā, kad es, visu dienu klausījusies Jāņu dziesmas, nolēmu, ka tomēr jāsvin. Steigā ledusskapī sameklēju sieru, iejaucu rauga mīklu un atradu arī ķimenes. Bez tā nu gan nevar iztikt. Pāris alus pudeles bija aizķērušās no senas picu balles un drīz tapa arī ķimeņu siera pīrāgi. 

Pa ceļam mājup atcerējos pāris Līgo dziesmas un, stāvot pie krustojuma mēs dziedājām "Līgo, Līgo" un nesatraucāmies par kaimiņu mašīnās sēdošo interesi. Pīrāgi drīz vien tika papildināti ar pavisam latviskām vakariņām - griķiem un sēnēm. 

Sagatavojušiem mielastam secinājām, ka trūkst vien Jāņu ugunskura, bet, vai tad tā ir problēma. Katliņā tika ātri saņurcīti papīri un drīz vien uz ķebļa stāvēja liesmojošs ugunskurs. Tika atkorķētas alus pudeles un mutē iebāzts pa pīrāgam. Bet nepagāja ne minūte no mūsu ugunskura sākuma, kad pilnā sparā sāka pīkstēt ugunsdzēsības signalizācija. Dūmu detektoriem gaudojot, steigā tika atrautas vaļā durvis, skriešus ar spilveniem vēdināti pie griestiem piestiprinātie un lielu troksni radošie brīnumi. Mūsu ugunskurs pārcēlās uz balkonu, bet pavisam drīz arī izdzisa. Un tomēr Jāņi kā Jāņi - ķimeņu siers, alus un ugunskurs arī Austrālijā. 

Pāris dienas vēlāk lielā svinēšana notika Brisbenas latviešu namā. Jau piektdienā ierados uz pušķošanu un applēsuši turpat līdzās augošo vietējo koku, kas acīmredzot cieš katru gadu, mēs pie nama koka sijām sakārām jāņulapu pušķus. Sestdienā ierados uz svētkiem. Latvieši pulcējās bariem vien, dzintariem apkārušies, tautastērpus apvilkuši un vainagiem galvās.  Lēnām virs simts cilvēkus sēdināja pie galda, paklusām runāja, ka tik daudz viesu gan nebija gaidījuši un sāka līgot. Dziesmas, dejas un latviskas pusdienas izklaidēja sanākušos gan vecos gan jaunos latviešus, no kuriem ne visi runā latviski. Dziesmu kladēs raugoties austrāļu līdznācēji mēģināja izdziedāt "rallalā", bet "līgo, līgo" zināja visi. 

Iepriecinoši bija raudzīties uz vīru galvās uzmauktajiem lapu vainagiem. Tikai nedaudziem bija izdevies atrast ozolus un arī tad, tikai pa kādai lapai ievīt vainagā. Pārējie zaļlapu vainagi bija tapuši no visdažādākajiem vietējo eikaliptu paveidiem. Izspūrušie lapu vainagi krietni vien atdzīvināja lēdiju krāšņos pēc principa 'visa laba jāņuzāle, kas zied jāņu vakarā' tapušos ziedu kroņus.

Dejas un rotaļas arī kā jau Jāņos notika bez lielas organizēšanas. Atlika vien dažiem rādīt, kas darāms un drīz vien, mūzikai skanot, mēs mazliet pārveidojuši pa savam aizrāvāmies ar šīm jautrībām plāna vidū.

Arī apdziedāšanās izdevās tīri labi, skaidrs, ka ne visi saprata, kas sarakstīts tekstu lapā,s bet dziedāja nu gan cik spēja, meitas pret puišiem un otrādi. Zemās balsis īpaši izcēla "līgo", jo to nu līdz šim brīdim bija apguvuši visi sanākušie vīri. Ar angliskajiem 't' un 'r' mazliet dīvaināk skanēja līgo dziesmu vārdi, bet tas taču nemaz nav būtiski. Šķovētie kāposti, desa, kartupeļi un protams pašu latviešu šepat sietais jāņusiers un pašu ceptā rupjmaize. Man šķiet, ka Jāņi kājām gaisā izrādījās aizraujošāki, kā dauzviet Latvijā svinētie.