Tā nu kādu dienu iznāca - koši zaļais auto kļuva par iekārojamu apmešanās vietu vēl kādam zaļam radījumam. Acīmredzot ilgu laiku mēs nebijām ievērojuši šo līdzbraucēju.
Tālu no tās mājām gan vardīti neaizvedām, jo bijām apmetušies uz koraļļu apskautas salas un turpat vien kilometrus piecus visos virzienos vizinājāmies. Diezgan skumīgā stāvoklī mēs atradām šo dzīvnieciņu, kas izrādījās visai īpaša un reti sastopama zaļa varde. Iespējams gluži kā koku varde Latvijā, tikai šī labprātāk mīl tropu kokus, jo tieši tropos arī mēs to atradām. Karstā diena, ūdens trūkums, vējš un bagāžnieka durvis bija nomocījušas mazo radībiņu līdz galīgam spēku izsīkumam.
Ar steigu bija jādara kas lietas labā - jāglābj Austrālijas zaļā koku varde. Izrādījās, ka mazais vardulēns ir pavisam izkaltis, tāpēc tam tika ziedots pēdējais pudelēs salietais dzeramūdens. Patiešām ātri varde atdzērās un sāka izrādīt kādas dzīvības pazīmes. Tā nu varējām kārtīgi nopētīt nelielās vardītes kājas ar garajiem pirkstiņiem, kas nobeidzas ar apaļiem piecūceknīšiem - tie it labi noder, lai noturētos uz koku lapām. Spožās actiņas vēras savos glābējos un pa brīžam tika notrauktas ūdens lāses, kas migloto skatienu vērta skaidrāku. Drīz vien vardulēns jau bija gatavs atgriezties savā dabīgajā vidē - kokā. Tā ceļojums ar auto bija galā. Man gan jāatvainojas par miglaino attēlu vietās, kur kamera negribēja filmēt mazo radībiņu tuvplānā, bet jūsu uzmanībai atreferētā stāsta video oriģināls.
Vai, cik mīļi!!!
AtbildētDzēst