Riekstu koki

Droši vien nevienam nav pārsteigums uzzināt, ka daudzo un dažādo palmu vidū Austrālijā atrodamas arī kokosriekstu palmas. Tās aug parkos pilsētā un daudzviet ārpus pilsētas. Zālītē ap kokospalmām bieži vien mētājas vairāki kokosrieksti un tad nu vari izvēlēties tīkamāko un lobīt vaļā. 

Ja zemē esošie neizskatās pārāk kārdinoši, tad tos var izmantot kā rīkus pavisam svaigu kokosriekstu dabūšanai lejā. Atliek tikai trāpīt ar cieto riekstu pa kādu no augstu kokā esošajiem, un abi divi bīstami strauji kritīs lejā. Jāuzmanās netrāpīt sev, līdzās noparkotajiem auto un visam citam, kam rieksts var nodarīt skādi. Kad nu esi ticis pie skaisti kārdinoša kokosrieksta, kuram vidū skalojas sula, sākas pats lielākais izaicinājums.

Izlauzties cauri sīkstajai šķiedrainajai apkārtējai čaulai ir ļoti sarežģīti - tam patiešām nepieciešama ļoti asa mačete. Mūsu gadījumā izmantojām tiešām asu nazi un ar visu to cīņa par tikšanu līdz rieksta čaulai paņēma ilgu laiku un daudz pūļu. Brīžiem jau gribējās atmest ar roku, bet sula, kas skalojās riekstā šķita pārlieku kārdinoša.

Pēc ilgām cīņām ar zobiem, nagiem un instrumentiem, mēs atradām pat metāla konstrukciju, uz kuras mēģinājām mizu nodauzīt nost, lai tiktu pie čaumalas - velti. Cīņa par riekstu tikai pēc tiešām ilgām pūlēm atalgojās ar čaumalas saskatīšanu. Tad vēl kāds brīdis līdz atradām trīs caurumus čaumalā, kur bija iespējams izurbināt gana lielu atveri sulas izdzeršanai.

Kad bijām aizurbušies līdz sulai, atklājās, ka visas pūles bijušas veltas - sula bija ne pārāk garda (pārāk veca vai pārāk svaiga) un tā mums atlika tikai triekt riekstu pret zemi, lai tiktu līdz mīkstumam. Negardā sula izlija uz ceļa un kokosrieksts mums bija rokā. Sapratu, ka, bez sarežģītā ārējās šķiedrainās kārtas noņemšanas procesa, pat čaumalu īsti pārsist nav iespējams, tā kā pūles iegūstot kokosriekstu dabā ir neizbēgamas.

Citi rieksti gan krietni vienkāršāk dodas rokā. Jūras malā atradām Makadamijas riekstu koku un zemē esošie rieksti, kas izlobīti pēc formas ļoti atgādina lazdu riekstus, bija vien jāsalasa. Tad pārkožot čaumalu it viegli varēja tikt pie paša rieksta, kas ļoti vērtīgs un arī visai gards. 

Te nebija ne jākrata koks, ne jāmeklē naži. Gatavie rieksti ļoti ērti bija jau sakrituši nopļautajā zālītē. Tupus, rāpus mēs lasījām pilnas saujas un krāmējām maisiņā, priecīgi par vieglo guvumu. Jāuzmanās vien bija no zālienu apdzīvojošajām zaļajām un dīvaini izliektajām skudrām, kas kož it aktīvi un kodums sāp pāris nedēļas, bieži vien atstājot rētu uz mūžu. 

Izvairījušies no bīstamībām mēs bijām tikuši pie makadamijas riekstu kaudzes un pārkoduši pirmo atklājām, ka rieksti nepavisam negaršo tā kā tiem būtu jāgaršo. Ilgi spriedām vai vainīga nepareizā koka šķirne, riekstu gatavības pakāpe vai grauzdējuma trūkums. Tā arī netikuši skaidrībā pametām riekstus turpat pļaviņā jūras krastā un devāmies savās gaitās bez riekstiem.

Visi jauni atklājumi sākas ar neveiksmēm, tā vismaz atliek cerēt.