Klusā okeāna ūdeņi trijās dienās

Piektdienas rītā es kāpu lidmašīnā uz Gledstonu ap 500 km no šejienes. Pirms pāris nedēļām lielo viļņu, pretvēja un komandas trūkuma dēļ tieši tur pārtrūka jahtas ceļš mājup no tropu salām Austrālijas ziemeļaustrumos. Šoreiz, beidzot sagaidījuši laika prognozi bez 4metrīgiem viļņiem jūrā un ar puslīdz ceļavēju, divatā ar kapteini mēs devāmies turpināt jahtas mājupceļu.

Gledstonā mēs nonācām pēc aizraujoša lidojuma propellerlidmašīnā, man vērojot Austrālijas vidieni caur lidmašīnas logu. Tā nešķita sevišķi citāda kā Eiropa no augšas, un arī Gledstona īsajā braucienā ar taksometru atgādināja Brisbenas nomali. Tikuši līdz veikalam mēs iepirkām svaigu pārtiku un augļus un es kartējo reizi nolēmu aizņemties veikala ratiņus, iepirkumu nogādāšanai jahtklubā. Gledstona izrādījās iepirkumu ratiņiem pagalam nedraudzīga pilsēta. Trūkstošās ietves ceļa malās, no betona gatavotie apaļīgie bruģakmeņu aizstājēji un daudzie ar granti klātie ceļi pusstundu garajā ceļā uz ostu tikai apgrūtināja ratiņu stumšanu un radīja rūtainus iespiedumus gatavajā papaijā.

Nedaudzie garāmejošie īpašu interesi par mūsējiem veikala ratiņiem neizrādīja un īsi pirms ostas kāds pat ieteica gludāko ceļu uz ostu, skaidri zinot kurp mēs dodamies. Ostā pārkrāmējām mantas uz ostas ķerru, bet ratiņus no veikala atstājām vietā, kas gan domāta tikai ostas ratiņiem. Drīz mums garām devās kāds visai kolorīts burātājs, kas savu suni ar elegantu jūrnieku mezglu piesēja pie ratiņu stāvvietas parastā virvesgalā.

Visu nakti tālumā varēja dzirdēt signalizāciju no ogļu krautuves, tā darbojās un izdeva skaņu, kas klusu, bet pārliecinoši spiedās cauri visam. Es negribētu šajā ostā uzturēties ilgāk kā vienu nakti. Kapteinis gan izmantoja ausu aizbāžņus, iesakot tos arī man, galvenokārt galvas atpūtināšanai no viļņu skaņas okeānā. Dīvaina ideja, vai ne?

Pametuši Gledstonas ostu 4os rītā kopā ar kādu katamarānu, mēs vēl tumsā uzsākām ceļu  pa Koraļļu jūru. Dažu salu aizvējā šķita, ka vējš nav mums labvēlīgs, tāpēc pirmās stundas pagāja motora varā. Saullēktu es jau sagaidīju vienatnē uz klāja visai mierīgos okeāna ūdeņos. 

Apņēmuši Bustard Head un pagriezuši mazliet vairāk uz dienvidiem mēs sapratām, ka okeāns pēc lielajiem vējiem vēl necik daudz nav nomierinājies, jo viļņi sāka lēnām šļakstīt vieglu sālsūdens rasiņu pār mūsu klāju. Pa brīžam ūdens virsmu klāja brūni putekļi, tie apbrīnojamā kārtā bija koraļļu sēkla - apaugļotas koraļlu oliņas, kas uz ūdens virsmas aug un attīstās līdz nogrimst atkal dziļumā, lai veidotu jaunus koraļļus. Es devos gulēt, lai pamostos ar mazliet sašūpotu galvu, kas neļāva kārtīgi ēst gandrīz visu ceļu. Saule cepināja muguru un es, cīnoties ar sajūtām, klausījos kapteiņa stāstu par pilsētu vārdā Septiņpadsmit Septiņdesmit jeb "1770". Tā nosaukta par godu jūrasbraucēja Džeimsa Kuka pirmajai piestāšanai krastā Kvīnslendas teritorijā 1770. gadā. Pilsēta esot saukta par Apaļkalnu (Round Hill) un to pārsaukt nolemts, pavisam nesen atzīmējot Kuka ceļojuma 200-gadi.

Viļņi lēnām pierima, mans vēders joprojām neēda ne ābolus ne ūdeni, bet tas netraucēja man atkal palikt vienatnē ar okeānu un vērot saulrietu aiz krasta kalniem, kas visticamāk bija Lielā Sadalošā grēda (4tā garākā pasaulē). Mēs lēnām tuvojāmies Bundabergai, vietai, kuras vārdā nosaukta slavena ruma darītava, kas gatavo patiesi gardu ingveralus limonādi un arī alu.

Naktī pagājuši garām Bundabergas ugunīm, no rīta mēs jau bijām tikuši Freizersalas aizvējā un tuvojāmies smilšu šaurumiem (Great Sandy Strait). Šeit mums bija nepieciešama dienasgaisma un precīza navigācija. Šaurumā mēs ietrāpījām līdz ar paisumu un ieguvām pāris mezglus pie ātruma. Kapteinis kārtējo reizi izritināja makšķerauklas virves resnumā un iemeta ūdenī metāla zivtiņu ar diviem vairākus centimetrus lieliem āķiem. Mēs cerējām uz makreli manā garumā, bet bija ļoti iespējams, ka izvilksim tikai tās galvu, jo asti būs nokodusi kāda haizivs. Mazajos seklajos līcīšos noenkurojušās laivas ar makšķerēm un teltis, kas uzceltas pašā ūdensmalā bija mūsu agrā rīta novērojumi šaurumā. 

Freizersala ir lielākā smilšu sala pasaulē, tā stiepjas 120 km garumā un mēs gar tās rietumkrastu devāmies mājup. Liels tūristu apjoms katru dienu izmanto prāmīšus, kas pat necenšas pacelt auto uzbrauktuves durvis, kad jau dodas uz otru krastu, savienojot salu ar kontinentu. Pa pludmali braucošie auto man izraisīja izbrīnu, bet pēc to apjoma šķita, ka nekas sveišķs arī tas nav. Pat prāmīšiem ne vienā ne otrā pusē nav izveidotas piestātnes un tie vienkārši pietur pie smilšainās pludmales, ļaujot automašīnām nobraukt smiltīs.

Tuvojoties šaurumu otram galam, kapteinis sazinājās ar glābšanas dienestu, sīkumos noskaidrojot ūdens dziļumu, laikapstākļus aiz Double Island Point. Dienesti tika sīki informēti par mūsu plānoto ceļu un lika mums sazināties ar tiem divas reizes - pusceļā un aiz raga. Kapteinis novāca un nostiprināja visu, kas vēl nebija piesiets un lika man uzvilkt glābšanas vesti. Tā vien šķita, ka mēs mierīgajā ūdenī gatavojamies kam mežonīgam. Ar mums sazinājās kruīzkuģa kapteinis, kas tikko bija apņēmis ragu un teica, ka neesot traki, un tika nolemts negaidīt augsto ūdeni. Es vairs nezināju ko īsti domāt, bet, ieslēguši motoru uz pilnu jaudu, mēs jau devāmies mazliet vairāk viļņainā ūdens virzienā.
Izrādījās, ka šis rags ir īpaši
bīstams ar seklumu un līdz ar to arī mūžīgajiem asajiem un stāvajiem viļņiem, kas nodarījuši ne vienu vien skādi kuģiem, kas mēģinājuši to apņemt. Es izbaudīju viļņus un gaidīju ko briesmīgu, jo tālumā redzamie viļņi ar baltajām mugurām izskatījās aizdomīgi. Pēc stundas es domāju, ka nupat tam briesmīgumam jānāk pār mūsu jahtu, bet pēc divām stundām kapteinis paziņoja, ka tik mierīgu šo ragu viņš nav redzējis nekad. Tā nu visas briesmas bija garām nemaz nepienākušas, mēs novilkām glābšanas vestes un atkal izritinājām makšķerauklas.

Vējš beidzot sāka iegriezties mums labvēlīgā virzienā un mēs ar lepniem 7 mezgliem devāmies māju virzienā, zinot, ka plānotais ierašanās laiks ir nākamās dienas pēcpusdiena, bet tā turpinot mēs mājās būsim jau no rīta. Saulrietu pie Nūsas (Noosa) es sagaidīju ar prieku, jo kaut arī tikai nedaudz virs horizonta, saule dedzināja ādu, sprigtais vējš ļāva domāt par mīkstu gultu un ilgu miegu, kas kopš piektienas tā īsti izbaudīts nebija. Izvilkuši makšķerauklas no ūdens, atklājām, ka zivi bijām noķēruši, bet nepamanījām un tā nu uz āķa bija aizķēries vien mazs krikumiņš zivs gaļas. Vakara krēslā mēs saņēmām ziņas no Brisbenas, ka tur tikko pāri pārgājis pērkona negaiss, arī laika prognoze ziņoja par tā iespēju un tumšajās debesīs mēs redzējām biežus zibens uzplaiksnījumus.

Mēs uzņēmām kursu uz Moretona līci, ko Džeimss Kuks nosauca kāda Mortona vārdā, bet publicējot pierakstus ieviesās kļūda un Mortons kļuva par Moretonu. Priekšā aizvien lielāks auga melnum melns mākonis, kas mētāja zibeņus pa labi un pa kreisi, pārāk liels, lai dotos tam apkārt un vēl ceļā uz to mūsu autopilots, cīnoties ar lielajiem viļņiem un burām, izsita korķus. Kad salabojām tos, 11os vakarā pie Braibija salas ziemeļu gala melnais mākonis beidzot mūs panāca, es jautāju vai mūsu masts ir savienots ar ķīli, vai nevajag iekārt stiples no vantīm ūdenī, bet kapteinis teica, ka viss esot kartībā. Uz brīdi šķita, ka varbūt tiksim melnumam cauri atstājot zibeņus mākoņa malās, bet tad tas sākās. 

Zibens iespēra ūdenī tieši pie jahtas, jau nākamais apžilbināja acis trāpot kaut kur tepat līdzās. Smarža gaisā mainījās un arī trokšņi no tālā dobjā pērkona kļuva par mežonīgi skaļiem sprakšņiem. Gaiss bija silts, kaptenis jau tuntulējās gumijas lietusmētelī, bet es vēl naivi cerēju tikt cauri šim bez lietus. Nepagāja ilgs laiks, kad pāris lielas lietus lāses lika saprast, ka kuru katru brīdi arī lietus ies vaļā. Mēģinot aizvilkt lietusmēteļa rāvējslēdzēju, sākās mežonīgs gāziens un mēs sēdējām uz klāja basām kājām, cenšoties neskarties pie metāliem. Bildē no krasta kāds noķēris tieši mūsu stihiju.. mēs bijām tur pašā vidū.

Zibeņi joprojām spēra tieši mums blakus, un vienā brīdī es redzēju dzirksteles pie piekaramā mazās laivas motora jahtas aizmugurē. Līdz šim jahtu vadīja autopilots, jo nevienam negribējās turēties pie metāla stūres lielajā lietū un zibeņos. Bet tad mēs ievērojām, ka ievērojami attālinamies no kursa, izrādījās autopilots atteicies jau otro reizi, šoreiz gan pietika tikai ar divu pogu nospiešanu un mēs turpinājām ceļu pareizajā virzienā, filozofēdami ko darīt, ja mums iespers tā kārtīgi, izslēdzot jebko elektrisku, un ko gadījumā, ja arī kompass tiek traumēts spēcīgās zibens elektrības dēļ. Nolēmām, ka tādā gadījumā būs jāizmet enkurs un jāgaida, jo krasta uguņus nevarējām izmantot - Kalundras gaismas lietusgāžu vai zibens dēļ bija izdzisušas un arī bojas mēs saskatīt nespējām. Man, cītīgi vērojot dziļuma radītājus un pie reizes uzmetot acis vējam, kas ne pārāk stipri pūta no visām pusēm vienlaikus, mums radās doma izmest enkuru jau tagad, bet nevienam negribējās iet uz jahtas priekšgalu, balansēt viļņos, nepieķeroties pie vantīm, un tad ar kailo pēdu iespert enkuram, kas pavisam drīz mūs savienotu ar zemi, kurp visticamāk gribēja nonākt arī mākoņos esošais zibens. Tā nu tas tika atstāts kā rezerves variants un kapteinis nolēma, ka uz klāja mēs tāpat neko daudz darīt nevaram, un mēs ielīdām iekšā, joprojām cītīgi vērojot kursa izmaiņas un autopilota dzīvības pazīmes. Pēc 20 minūtēm lietus lēnām rimās un vēl pēc brīža arī zibeņi sāka spert mazliet tālāk no jahtas. Man gan tumsā sēžot izdevās pamanīt dzirksteļojam arī ventilatoru virs plīts, bet lielais melnums šķita jau garām. Mēs bijām izkuģojuši tam cauri un lēnām adrenalīna deva samazinājās, dodot vietu miegam. Kuģis joprojām turpināja doties pareizajā kursā un lietum brīžam līņājot mēs atkal ķērāmies pie maiņu sistēmas, lai jau no rīta nonāktu mājās.

Man nebija gadījies būt tik tuvu pērkona negaisa pašam viducim un lielo zibeņu dēļ man bija arī pamatīgi bail. Es paliku uz klāja, klausoties mūziku, dejojot, lai neaizmigtu, un vērojot horizontu, kur parādījās aizvien jaunas zvejas kuģu ugunis. Tie rinķoja man tieši ceļā un tam visam pa vidu bija jāšķērso arī kuģu ceļš, kas nāk no Brisbenas ostas. Plašajā jūrā izgrūstījušies ar pāris zvejniekiem, mēs nonācām starp mazajām salām starp kurām tik daudz burāts īsajos brīvdienu izbraucienos. Lēnām kļuva gaišāks un cīnoties ar miegu mēs beidzot bijām atveduši jahtu mājās. Mūsu prombūtnē kāds bija izgrūstījis kuģu ceļa boju, acīmredzami ņemot to tiešā trāpījumā.

Krastā nopriecājušies par lietus nomazgāto, iepriekš no sāls lipīgo klāju, mēs gaidījām kādu, kas mūs izvadās pa mājām un, saulei lecot, es uz mūsu pontona nolēmu sabildēt dažas skaistas mazliet sportiskākas jahtas, tāpat vien nogurušam priekam.

 

Te arī šīs jahtas tabulas, acīmredzami izmantojamas sacensībās, labāku rezultātu iegūšanai.