Cikāžu apsēstā pilsēta

Vienalga vai vēlā nakts melnumā, vai pēcpusdienas saulē Brisbenas koki un krūmi ir pilni ar tām. Ziemā tās dzirdēja mazāk, bet tagad vasaras karstumā cikādes atkal trokšņo gandrīz nepārtraukti.

Sākumā nonākot Brisbenā šī skaņa mani nervozēja, kaitināja un brīžiem šķita, ka vairs nespēšu te dzīvot. Cikāžu dziesma man atgādināja elektrības čirkstēšanu un dzirksteļošanu un, pilnīgi saprotami, zemapziņā radīja trauksmi. "Briesmas - elektrība!" man galvā nemitīgi dunēja līdz iestāstīju sev, ka šī skaņa nav no bīstamajām. Nu esmu tā pieradusi pie nepārtrauktās zumoņas, ka pat pati skaļākā no tām, kad kāda no nešpetnajām cikādēm ir iemetusies krūmā, kam stāvu līdzās, mani sevišķi vairs nesatrauc. 

Daži salīzina cikādes ar sienāžiem vai siseņiem, bet varu droši teikt, ka kukainis ar milzīgām acīm, lieliem caurspīdīgiem spārniem un briesmīgo balsi vairāk līdzinās milzu mušai. Tieši tādēļ manai kamerai nav izdevies noķert attēlu ar šo nešpetno radījumu. Bet skaņu gan  kādā nakts melnumā nākot mājās, es esmu ierakstījusi. Tā atgādina elektrības kastes sīkoņu ievērojami skaļākā izpildījumā.