Raktuves un Pērkonolu meklēšana

Izrādās pavisam īstās raktuvēs var nonākt ne tikai kalnrači, bet arī ikdienas cilvēks. Tamburīna kalns ir veidojies vulkāna izvirdumā no lavas pirms apmēram 22 miljoniem gadu. Kopš tā laika kalna dzīlēs ir paslēpti nelieli gāzes burbulīši, kas, lavai atdziestot, palika iestrēguši biezajā masā. 

Mūsdienās uz aborigēnu nosauktā kalna, kam nav nekāda sakara ar mūzikas instrumentu, izveidotas raktuves, kurās var atrast šos gāzes burbulīšus, sauktus par Pērkona olām. Tie ir apaļi gaiša akmens akmentiņi, kas izrokami no daudz mīkstākās zemes. Leģenda no Amerikas vēsta, ka ar šiem akmeņiem Pērkona gari dusmās apmētājuši viens otru. 

Šie burbulīši sākotnēji bija pilni ar gāzi, bet ar laiku tika pavērti vaļā un tajos ietecēja dažādi minerāli, kas tukšajā burbuļa vidū kristalizējās, veidojot skaistus krāsainus rakstus, tādus pusdārgakmeņus kā jašmu, ahātu un opālu un kristālus.  

Pirms ieejas raktuvēs mums izsniedza rakšanas atļaujas un instruēja drošības jautājumos - nedrīkst rakt zem lieliem akmeņiem un nogāzēs, nedrīkst iznest no raktuvēm ne vairāk kā 2,5 kilogramus jeb pilnu spainīti akmeņu, iet ārpus sētas, vilkt nost kurpes utt. Mums izsniedza spainīšus un rūķu cirvjus un kalnā mēs kāpām. Tā vien gribējās dziedāt rūķu dziesmu par došanos uz smago darbu raktuvēs, bet pacilājums bija neizsakāms - par īsto cirvi un kārtīgu akmeņu racēja noskaņojumu.

"Ja rakstiet noteikti ko atradīsiet," iedrošināja raktuvju pieskatītājs un mēs bijām gatavi rakt. Kalnā uzkāpuši un daudzām brīdinājuma zīmēm par atļaujas iegādi garām pagājuši mēs sapratām, ka raktuves nav vis dziļi pazemē, kā es biju iedomājusies, bet gan kalna galā un zem klajām debesīm. Lejā veikalā apskatījušies un izpētījuši, kādi izskatās mūsu meklētie akmeņi, mēs jau raktuvēs pamanījām mētājamies daļas no veselām olām un arī ļoti, ļoti daudzus akmeņus, kas ne ar ko neizcēlās.

Pēc pirmajiem cirtieniem trakāk kā māli sacietējušajā zemē kļuva skaidrs, ka viegli nebūs. Mēs skaldījām un skaldījām, putekļi lidoja pa gaisu un tāpat arī nelielie cietās zemes gabaliņi, pa reizei mēs pagrābām kādu akmeni, kas izripoja un ilgi pētījām vai tas atbilst Pērkon-olu pazīmēm. Radās divas kaudzes - 'iespējams interesanti' un 'noteikti neinteresanti'. Viss pārējais tika aizmests uz citu pusi. Ar laiku kļuva arvien vieglāk noteikt kurš ir gāzes burbilis un kurš ne - acis iemācījās, un pat izskrubinot nelielu daļu akmeņa no zemes bija skaidrs vai vērts skrubināt tālāk. Mēs rakām bedres aizvien dziļāk, jo bija skaidrs, ka virspusē neko labu neatradīsim, kas to zina, cik reižu raktuvju virskārta jau pārrakta. Nonākuši līdz pirmajām saknēm mēs sapratām, ka nu esam tajā raktuvju daļā, kur vēl neviens nav racis un, par spīti sāpošajām tulznām no cirvja, ķērāmies pie rakšanas vēl naskāk.

Mēs meklējām sacietējušos gāzes burbulīšus lavā, kas ar savu necilo ārpusi nebūt neziņoja par to, kas atrodams iekšpusē, bet visus kalna akmeņus mēs nevarējām ņemt. Ar lielo cirvi cērtot dziļāk, sacietējušo gāzes burbulīšu parādījās vairāk un pa reizei kāds no tiem arī pārplīsa vēstot par to, ko glabā baltā čaula. Veikalā bija apskatāmi lieli un krāšņi atradumi, bet tik liels akmens mūsu spainītī negāja un arī izmaksas par tā pārzāģēšanu sasniegtu ievērojamus apmērus. Tā nu mēs centāmies atrast gabalus no jau sašķeltiem akmeņiem. 

Vairākas stundas rakušies, mēs aizvien vairāk nogurām un sapratuši, ka ilgi spēka vairs nebūs, sākām klīst apkārt pa raktuvēm. Tā arī mēs atradām kāda senāka racēja bedrē sakrājušos lietus ūdeni, kas deva lielisku iespēju nomazgāt mūsu atradumus no baltajiem mālainajiem putekļiem un atlasīt ņemamos un neinteresantos akmeņus.

Vienu spainīti pielasījuši pilnu ar olām un kristāliņiem dažos salūzušo olu gabaliņos, mēs pārvācāmies uz zemāku raktuvju līmeni, kur zeme bija nevis balti mālaina, bet gan klāta ar zaļganu plēkšņainu cietu slāni. Tajā iecērtot kalnrača cirvi, pa gaisu lidoja mazi akmens gabaliņi, un es tikai priecājos, ka raktuvēs ejot nebiju noņēmusi saulesbrilles, kas nu noderēja kā acu aizsargs. Mati un kabatas bija pilnas ar akmeņiem un sejā lidojošie krikumi mazliet pat sāpēja, bet tieši šeit mēs cerējām atrast savu zelta dzīslu, jo zaļais slānis bija veidojies tā paša 22 miljonus gadu senā vulkāna izvirduma laikā. No šejienes izkasītās Pērkon-olas bija pašas svarīgākās un beiguši rakt, mēs pārguruši, izsalkuši un izslāpuši devāmies lejup ar pusotru spainīti pilnu ar dārgumiem. Onkulis veikalā atlasīja veselās olas no sašķeltajām un piedāvāja tās pārzāģēt. Tā nu katrs izvēlējušies pa pāris akmeņiem mēs ļāvām onkulim nozust aizmugures telpā. 

Pavisam drīz viņš iznāca ar pāris skaistiem eksemplāriem, krāsainie minerālu ielaidumi zaļā un sarkanā krāsā izskatījās patiešām interesanti, protams no dārgiem akmeņiem mūsu pārzāģētajās olās nebija ne miņas, bet prieks par pašu atradumu tāpēc ne mazāks. Tagad mājās stāv maisiņš ar vēl nepārzāģētām olām un neviens uz visas pasaules nezina, kas tajās būs atrodams, kad izdomāsim, kā tās pārzāģēt.