Vecās ādas

Nekad nebiju domājusi, ka par bīstamību mežā liecinās pavisam dīvainas pazīmes. Klīstot pa eikaliptveidīgajiem kokiem pieaugušo mežu ir skaidrs, ka ārpus takas labāk nerādīties. Ja nu tomēr ļoti vajag, tad jāpēta kur vismazāk gružu sabiris. Te mežu neklāj sūnas, tām pārāk sauss, lai izdzīvotu, tā vietā te atrodamas vecās lapas un zari, pa reizei arī kāds zāles kumšķis. Tad nu jāiet pa mazāk lapaino/zālaino mežu, jo kas tik viss var neslēpties tajās lapās. Turklāt maskēties arī tie mošķi māk bezgala labi.

Tā nu pavisam priecīgi mani apdraudošus radījumus mežā gandrīz vai neesmu manījusi. Tikai pa reizei uz kādas takas malas atrodas pazīmes, kas norāda uz to klātbūtni. Visbiežākā un Latvijā reti atrodama pazīme ir vecās ādas.  Tās ir čaukstošas un visai mīlīgi kādu no tām paņemt rokā, zinot, ka īpašnieks nav tuvu. Ķirzaciņas bieži rēgojas uz takām, bet tās sevišķi virsū neskries un ja tu pats nepiedāvāsi savu pirkstu kodienam, tad vari justies pavisam drošs. Attēlā viens no pavisam žiglajiem un ļoti skaistajiem varagalvas ķirzacēniem.

Daudz nepatīkamāk ir atrast kāda nāvējošāka radījuma pēdas. Tā nu pavisam nesen ezera krastā pirms kāpšanas uz akmens garajā zālē ieraudzījām ādu. Tā bija nāvējošas brūnās čūskas āda un momentā lika mums sastingt, satraukti meklējot tās īpašnieku. Reizēm āda var būt pusmesta un vilkties čūskai līdzi visā mešanas procesā un tas jau nozīmē, ka esam ķezā. Tikpat iespējams, ka āda tikko nomesta un īpašnieks ir blakus vai arī āda nomesta vietā, kur čūskai it labi patīk gozēties saulītē un arī tas nozīmē, ka esam ķezā. Lai nu kā steigšus tika atrasts koks, jo tas nu vienīgais var līdzēt šādā situācijā. Mums par laimi izrādījās, ka āda mesta sen un jau saplakusi un sakaltusi, kas atklājās gan tikai, kad tikām tai pavisam klāt.

Jau tajā pašā vakarā gājām pa meža taku un kārtīgi dauzījām zemi ar koku - čūskām īsti nepatīk troksnis un vibrācijas un, ja nu tās nav agresīvi noskaņotas, tad sajūtot, ka kāds nāk, pašas aizslīdēs prom. Tad atliek vien uzmanīties no tām, kas noskaņotas uz medībām. Bet patiesību sakot, jau tik traki arī nav. Labāk, protams, baidīties vairāk kā nepieciešams un iet cik nu smagi dauzot kājas vien var, lai visi mošķi jau laikus aizbēg.