Nesen kāds draugs pastāstīja, ka labākais, ko var darīt dabas saudzēšanas nolūkā ir izvēlēties pareizo gaļu. Protams, vislabāk ir gaļu neizvēlēties pavisam, vai cik vien iespējams reti. Bet tas nu šajā rakstā netiks apspriests.
Tā kā es izvēlos gaļu vai zivis tīri labprāt, tad nolēmu, ka svarīgi zināt, ko vislabāk izvēlēties. Zivis mazliet skumīgi ēst, zinot, ka okeāni tiek izķerti tukši no pārāk intensīvas zvejošanas un, ka Meksikas līcī, no kurienes nāca vairāk kā puse Amerikā apēsto zivju, tagad iestājies kapa klususms. Vistas tiek turētas diezgan briesmīgos apstākļos un barotas ar dīvainu pārtiku, tā, ka tās strauji aug resnumā un nevar pat pastaigāt, jo kājas nepaspēj attīstīties. Jēriem, lai būtu mīkstāka gaļa, neļauj lēkāt pa pļaviņu, bet gan tur būros, kur tie knapi var pakustēties. Cūkas un liellopa gaļa arī izskatās pārāk aizdomīga, jo katru reizi, kad es mēru savu ekoloģisko pēdas nospiedumu, gaļas patērēšana to padara pamatīgi lielāku. Un te nu mēs atgriežamies pie kāda drauga, kas zināja, ko man ieteikt, jo no gaļas pat negrasos atteikties.
Vislabākā gan no ekoloģiskā, gan no dzīvnieku aizsardzības viedokļa esot ķenguru gaļa. Tieši šie radījumi pagaidām tiek audzēti fermās, kur var brīvi izlēkāties, atpūsties mammas somā un lēkāt tālāk. Pagaidām neviens vēl nav izdomājis būrus, kuros varētu turēt ķengurus. Un es tiešām domāju, ka tikai pagaidām. Austrālijas gaļas saimniecība ir daudz nejaukākām lietām pilna kā Eiropā, kur jau sen daļu no noteikumiem regulē direktīvas un neļauj mums tikt pie mūžā soli nespērušu jēru vai nestaigājošu cāļu gaļas.
Un tomēr, esmu nolēmusi, ka cik nu iespējams ēdīšu ķenguru gaļu. Tā pieder pie medījumu gaļas, tāpēc labi jāsagatavo. Tai ir ļoti spēcīga garša un man tā mazliet atgādina brieža gaļu. Cenas ziņā ķengura fileja maksā pat lētāk, kā sevišķi mīkstie liellopa gabaliņi. Ja atbrauksiet ciemos, varu garantēt ķenguru desiņas uz grilla.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru