Nē, šoreiz nekas nebūs par smiltīm, peldēšanos sāļā ūdenī un puskailām meitenēm. Mēs devāmies izpētīt Redklifu - vienu no Brisbenas priekšpilsētām, kas atrodas uz nelielas pussalas okeāna krastā. Uz to ceļš ved pa pāris kilometrus garu tiltu, ko ievēroju jau iepriekš, skatoties pa lidmašīnas logu.
Redklifa ir vienkārša pilsētas nomale, kurā atrodami ne tikai divdolāru veikali, bet arī dažas izklaides vietas. Pats lieliskākais tomēr Redklifā ir skats uz okeānu, tālumā aiz ūdens redzamie kalni un pludmale, kas šo rajonu ieskauj no gandrīz visām pusēm.
Mūsu izklaide šajā reizē bija VĒJŠ. Tas bija manāms un mazliet dzesēja, turklāt arī saule nespēja izsildīt cauri plānajai mākoņu dūmakai. Jūrā varēja vērot burujahtu regati un mēs gājām pastaigā gar okeānu, meklējot labāko un plašāko vietu, kur ļauties savām izklaidēm. Pēc ilga soļojiena gar sētu, kas uzcelta, lai neļautu jahtklubā ieklīst parastai publikai, mēs atdūrāmies strupceļā. Tā bija šaura taciņa, kas vienā pusē nostiprināta ar akmeņiem aizsardzībai no viļņiem, bet otrā pusē sēta. Vietas, kur līdz sētai mazliet plašāks laukumiņš, eleganti pepildītas ar nojumēm un galdiņiem. Makšķernieku un piknikotāju paradīze. Arī pati taciņa mūsu iecerei izmantojama nebija, jo tai gar malu visā garumā ar regulāriem intervāliem izvietotas apgaismes lampas. Tā nu neko neatraduši mēs gājām atpakaļ un prātojām, kāpēc gan jahtklubam vajadzīgas tik plašas pļavas, kurās audzēt zāli.
Mēs meklējām vietu, kur laist pūķi, un tieši jahtkluba pļavas šķita tam paredzētas, bet iekšā tikt nevarēja. Atgriezušies pie vienīgā plašakā zāles laukumiņa jūras krastā, mēs atklājām, ka tieši šo vietu par savējo izvēlējies izpletņlēcēju klubiņš. Izlikuši oranžus konusus, vairāki izpletņpāri ar nelielu intervālu piezemējās mūsu izvēlētajā laukumiņā. Tīrā veiksme, apjautājušies mēs uzzinājām, ka nākamie lēcieni būs tikai pēc stundas.
Izritinājuši auklas mēs pacēlām pūķi. Vējš bija gana stiprs, lai pēc neilgas mēģināšanas mēs tiktu pie iemaņām un varētu veikt dažādus trikus. Tā patiešām var sēdēt stundām ilgi, raugoties uz nelielu trijstūrīti debesīs un atkarībā no vēja brāzmām pavelkot, te labo, te kreiso roku. Vismaz tiem, kas nevadīja pūķi, laiks vilkās lēnām. Es brīžos starp pūķa lidināšanu, aizrāvos ar no jūras izskaloto brīnumu pētīšanu.
Smiltīs, kas tikai pāris metru platumā stiepās gar mūsu zālaini smilšaino laukumiņu, varēja atrast akmentiņus, gliemežvākus un citas lietiņas. Joprojām neesmu radusi izskaidrojumu okeāna krastā tik bieži atrodamajiem pusnoslīpētajiem gliemežvākiem. Smiltis nešķiet sevišķi rupjākas un arī sāls diez vai ir pie vainas. Tieši šādā veidā ieraudzījusi gliemežvāku, arī es beidzot saprotu, kā tie gliemeži tur iekšā dzīvo.
Gan jau uz gliemežvākiem, tāpat kā uz ragiem mežā, vispirms iedarbojas lērums sīču, kam tās ir pusdienas un citas ēdienreizes. Pēc tam akmeņi, smiltis un ūdens kopā dod tiešām lielisku iespēju visu noslīpēt, it īpaši, ja tam pievienojas arī vēja aizrautība.
AtbildētDzēst