Kokvilnas koks

Brisbenas botāniskajā dārzā, kas veidots kā milzīgs parks es pavisam nesen uzgāju koku, kas sniedza tobrīd nepieciešamo ēnu. Ļoti augsts un ne pārāk plaši izplētis zarus, tas lepni slējās zāliena vidū un apkārt tam neviena netraucēti joņoja tēvi pakaļ dažiem maziem bērneļiem.

Zemē pie koka stumbra bija manāmi pūku kumšķi, tie bija saķērušies zālē, vai vējiņam uzpūšot vēlās tik tālāk prom no koka. Pirmo pūku piku paņemot rokā es pamanīju cik mīksta un slīdīga ir šī pūka, tā bija silti ietinusi vairākas koka sēklas. 

Drīz vien es pūkas sāku vākt kopā un atbrīvot no sēklām, zariem un citiem krikumiem, kas bija saķērušies mīkstajā vatē. Izrādījās, ka ap koku atrodamas arī pākstis, kas tikai nedaudz pavērušās jau rāda, ka iekšā sēklas ietītas mīkstajā pūkā. 

Drīz vien kaudzītē jau sāka krāties šīs pākstis, jo tajās atrodamā vate bija tīra un mīksta, turklāt bija cerība, ka tajās kā citās jau krietni vaļējās pākstīs nebūs pilns ar kukaiņiem, kas acīmredzami izbauda savas mīkstās aliņas.  Pākstis vācām kopā, lai noskaidrotu, cik daudz iespējams iegūt šīs pūkas, kas izturības ziņā atgādināja pakulas vai vilnu un tā vien prasījās pēc ratiņa, lai no šiem kumšķiem lēnām sāktu veidot pavedienu. Ar pirkstiem vērpjot un velkot no pūku pikām lēnām veidojās mīksts un diezgan izturīgs dzijas gabaliņš. Kļuva skaidrs, ka dīvainais koks patiešām izmantojams dzijas gatavošanā. Protams, uzreiz arī bija jājautā, cik šādu koku vajag vienam džemperim un cik ilgi tas ražo. Atbildes uz šiem jautājumiem mums gan neizdevās rast, tomēr bijām priecīgi par atklājumu.

Varat iedomāties, cik pārsteigta biju, kad piegāju pavisam klāt pie šī koka stumbra. Izrādījās, ka pēc pākšu lasīšanas rāpus, nevar iegūt atelpu atspiežoties pret koka stumbru, tas pat var izrādīties visai sāpīgi. Viss tumbrs cik augstu vien var saskatīt ir klāts ar rožveidīgiem tikai daudz lielākiem  ērkšķiem, kas nevis mīksti un sulīgi, bet cieti un koksnaini. Te nu bija ideja par koku samīļošanu un bēdu sūdzēšanu.

Dažas košās vaboles uz koka stumbra acīmredzami izskatījās kaitīgas un paspēja nozust pirms es tās nobildēju tuvplānā. Koka lapas man atgādināja lietussargu koku, ilgi domāju par atšķirībām un nolēmu, ka pēc lapām vien es šos abus neatšķirtu. Jāredz kā izskatās viss koks, no daudziem vertikāliem stumbriem sastāvošs visticamāk būs lietussargu, bet zarots un masīvi liels ar ērkšķiem uz stumbra bez šaubām būs kokvilnas koks. 

Pēc nelielas izpētes atklājās, ka šo koku patiešām tā arī sauc - zīda-kokvilnas koks. Tā oficiālais nosaukums ir Bombax. Izrādās, ka šo pākstīs atrodamo pūku patiešām reiz vērpa dzijā. Dažādie koka paveidi ir raksturīgi zemēm līdzīgos platuma grādos visā pasaulē. Daļa ir Austrālijas lietusmežu sensenie iemītnieki, citi nāk no Dienvidamerikas, Ķīnas, kur koka sarkanos ziedus izmanto tējā, vai Centrālāfrikas, kur kokvilnas koka ziedlapiņas lieto uzturā, bet mizu dedzina, lai ar dūmiem aizbaidītu ļaunos garus. Nezinu, kuru no iespējamiem izmantošanas veidiem jāusāk man, tāpēc atstāju ērkšķaino koku un tā mīkstos sēklu kazociņus parkā līdz nākamai reizei.