Pirmais izgājiens ārā

Pirmo reizi devos ārā. Pirmais pārsteigums bija tiešām STĀVĀS ielas. Šķita, ka esmu nonākusi kalnos, un bija aizdomas, ka pa slapjo flīzēto ietvi vienkārši noslīdēšu lejup, tomēr nē, bet stāvs tiešām bezgala. Labi gan, ka tās nevar apledot. Man šķiet, ka eiropieši te mācētu ierīkot kāpnes.

Arā līst, kā reiz dziedāja kāda grupa savos agrīnajos ierakstos, bet te viņi visi patiešām baidās no lietus, katrai mājai ir jumtiņš un, ja ej cieši gar ēku, iespējams pat palikt sausam. Koki gan nezina kā lietus ūdeni savākt sev, jo lai cik dažādi, platu un šauru lapu koki un lai cik biezi zari tiem būtu, zem kokiem nav iespējams paslēpties no lietus. Tas līst cauri pat tādam biezoknim, zem kura paejot tumšāks paliek. Arī ietves pludo, īpaši dažos kvartāla izmēra parkos kuriem gāju cauri.. pelķēs, kas ir no vienas ietves malas līdz otrai var spoguļoties, un arī vērot nelielos ūdenskritumus pa kāpnītēm. Kurpēs ar smalku ādas zoli te gan nav ko darīt! Lietus nozīmē arī man tiešām patīkamu temperatūru aklimatizācijas periodam, vasarā, kas šobrīd ir pilnā sparā, te mēdz būt arī +40C, es pirmajās dienās tieku cauri ar 27iem. Tiesa izžāvēt arī neko nav iespējams, jo gaiss ir tik mitrs, ka pat sausās drēbes paliek slapjas.

Skats no manas terases.

Cilvēki te ģērbjas dīvaini. Jau tagad +27C redzēju vairākas jaunas lēdijas biezajos, siltajos, ļoti stilīgajos un Latvijā par 5 lati nopērkamajos ziemas zābakos. Tikpat daudzas valkāja dažādas krāsas krokotos stulmzābakus no mazliet virs potītes līdz pat puskājas augstumā. Manuprāt tīri tveicīgajā laikā dažas kundzes uzskatīja par nepieciešamu pastaigāties pa ielu zeķbiksēs. Man tiešām šķiet, ka relatīvajā ziemā ar +20 grādiem redzēšu šos cilvēkus nēsājam kažokus. Jā un daudzie uzvalkbikses un pletkerklus nēsājošie kungi pilnīgi skaidri zina, ka, ja apģērbam ir kāda kabata, tā noteikti jāpiepilda.
Tā nu ielās vērojami vīri ar tik ļoti piebāztām kabatām, ka reizēm tās pat lielākas par pašu bikšu nēsātāju. Izskatās tiešām komiski. Turklāt ir labi var noteikt arī to cik kuram biezs maks un kādu telefonu viņš lieto, ko vēl var sabāzt kabatās gan es nespēju noteikt, bet te nu tas visiem droši vien ir pilnīgi ikdienišķi. Es gan nespēju iet pa ielu nesmaidot par redzamo.
Jā un pa 'pareizo' ielas pusi ar viņi neiet kā nākas, kā tad lai kārtīgs tūrists, kas katru brīdi piedomā, ka jāturās pie kreisās puses, spēj iziet caur pūli? Es atradu veidu - jāturās aiz kāda tavā virzienā ejoša lielāka cilvēka, neviens vairs neskrien virsū.

Izdevās man pastaigā atrast plāksnīti uz ielas ar norādi Heritage Trail - mantojuma taka. Devos bultas norādītajā virzienā, bet jau nākamajā krustojumā nebija nevienas pašas takas turpinājuma norādes, tā nu bija jāpaliek bez mantojuma (izrādās tā apgūšanai nepieciešama karte). Lai gan tīri nejauši trāpīju uz pilsētas domes ēku, tur kāds kārtīgi bija pielicis zīmi, ka dome pārcelta citur līdz 2012. gadam, remontdarbu dēļ.

Turpat arī Karaļa Džordža laukums un kāds vīrs zirgā, pēc uzraksta spriezjot Pats King George V. Tas acīmredzami bijis viens varens vīrs, jo šeit jebko dēvē viņa vārdā, sākot no stacijas un laukuma, beidzot ar matu salonu un datortehnikas veikalu, King George ir viss un ar laiku tas kļūst arī par St. George, jo skan taču līdzīgi.

Dažādie koki te tiešām plašā piedāvājumā, no tiem kas Rīgā atrodami krietni mazākā mērogā puķuveikalā podiņos, līdz briesmīgi augstiem, pilnīgi taisniem stumbriem, bez viena zara, ka pat nav iespējams saskatīt lapu čemuru augšā - tas vienkārši ir pārāk augstu. Papardes te aug milzu kokos un tam visam papildus arī zied violetiem ziediem. Papardes zieda meklējumi aprobežojas ar skatu pa logu.

Atradu arī kādu koku ar tik skaistām un pareizām puķēm (jā tie visi pārsvarā zied), ka uz lejā stāvošā auto nokritušas tās izskatījās, kā elegants rotājums. Visticamāk gan pavisam drīz kāds tukls kungs tās pukodamies notrauks zemē!

Putnu balsis pārsteidz, uz ielas auto rūkoņā gan neko daudz dzirdēt nevar, bet sēžot istabā aiz loga pa brīžam mani sabiedē kāda dīvaina balss. Nav gadījies nevienu no dziedātājiem apskatīt, jo tie noslēpušies kuplajos kokos, bet visvairāk dzirdētais putns te ir kas līdzīgs lakstīgalas un zvirbuļa krustojumam (pēc dziesmas spriežot), tiesa pa vidu viņa izsmalcinātajam dziedājumam ieskanas arī čīkstošu durvju notis.
Ātro ēdienu ēstuvēs te vairumā gadījumu dabūjams suši, pie tām stāv arī milzum garas rindas. Picu ēstuves gan pagalam tukšas, vietējais kolorīts daudz lielākā vērtē. Droši vien arī bezgala garšīgi.

Redzēju arī pirmos ķengurus.. gan tikai bronzā, toties veselus trīs! un tas viss divu stundu garā pastaigā.