Netīšām uzskrēju kāda sava drauga radītam video. Skatoties to atkal nobira pāris asaru. Skaidri zinu, ka Latvijā būtu nevērīgi noskatījusies tik lieliskos kadrus un tūlīt pat aizmirsusi, jo šis skaistums, ja ne uzreiz, tad gada laikā mainoties sezonām, ir pieejams turpat aiz loga. Tieši šī iemesla dēļ mēs ikdienā nepamanām, cik skaista ir daba mums apkārt. Mēs it labi zinām, ka tā tur būs vienmēr, kad vien mums iepatiksies tajā raudzīties un kad nebūs aizņemti prāti un iedrūmušas sejas ejot pa atkal nenotīrītajām ielām.
Tikai esot šeit es saprotu, ka šis skaistums nav vienmēr apkārt. Es ilgojos pēc Latvijas ozoliem un eglēm, pēc nosarmojušām pļavām un zem ābeles sabirušiem āboliem, kaut iepuvušiem vai tārpainiem. Gribējās man "nest gaismu" Latvijā esošajiem cilvēkiem, lai tie paskatās apkārt ar prieku un novērtē to, kas mums ir. Tomēr rakstot šo sapratu, ka man īsti nav taisnība. Pirmkārt tāpēc, ka ļoti daudzi no jums jau bauda krāšņumu, kas atrodams tikai Latvijā un, otrkārt tāpēc, ka arī šejienes daba ir unikāla un to var baudīt gluži tāpat kā Latvijas plašumus. Jā, tā man nenozīmē tik daudz, tomēr, kāds ir iemesls, kas padara to nozīmīgāku par citām. Zināms egoisms manī, pieradums, ilgas? Neviens no šiem argumentiem nav necik racionāls, līdz ar to būtu atstājams kādā mana prāta emocionālajā stūrītī. Un tomēr šie skati bija pāris asaru vērti.
Iesaku baudīt pilnekrāna versijā.
Autumn. Latvia from Andrejs Veitners on Vimeo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru