Aklimatizācija

Izkāpjot no lidmašīnas šajā pasaules malā, neko no gaidāmā vēl nemanīju. Biju nonākusi jauki kondicionētā lidostas vidē. Pēc tikšanas cauri muitai un visu deklarēšanas lietu nokārtošanas, man bija iespēja pirmo reizi spert kāju ārpus kodicionieru paradīzes. Bija īsi pirms pusnakts, kas nozīmēja, ka nenonākšu vasaras karstākajā svelmē, tomēr atveroties automātiskajām durvīm, mana elpa aizsitās no karstuma un mitruma, kas bija ārā. Bija sajūta, ka esmu nonākusi labi iekurinātā pirtī.

Pārguruma dēļ no garā ceļojuma, joprojām biju tērpusies garās biksēs un džemperī un sev par brīnumu nesteidzu to noraut nost. Te vairs nebija iespējas iziet ārā no pirts un aizvērt durvis, tomēr es spītīgi paliku pie sava džemperīša, lai arī visi apkārtējie bija šortos un īsroku kreklos. Pirmā nakts, lai gan nogulēta ap 20 stundu garumā (ietverot arī lielu daļu nākamās dienas), pārsteidza, jo lai nu ko, bet segas jēgu šajā svelmē es nespēju izprast. Gulēju šķērsām gultā un man bija karsti. Iziet no mājas bija vēl trakāk - ārā lija lietus un bija +30 grādu. Tas likās kā mocības - nežēlīgas un nekad nebeidzošas, lai gan vietējie priecājās, ka man veicies ierasties šeit tik netipiskajā lietainajā un vēsākajā laikā.

Pirmā nedēļa pagāja lietū un sauli redzēju tik pa retam caur mākoņiem, tas protams palīdzēja pierast pie karstuma daudz labāk kā tad, ja šeit būtu tik ļoti iespējamie +40C. Es gāju pastaigās pa apkārtni un domāju, kā iespējams šeit dzīvot. Kā es spēšu šeit uzturēties!!?? Nu jau sagaidītās saulainās dienas ir karstākas par lietainajām un tomēr es devos uz Vestendu - trīs stundu gājiens zem gandrīz zenītā esošās saules stariem. Domāju, ka mājās ieradīšos sarkana kā vēzis, tomēr mana āda pārsteidzoši tikai ļoti pakāpeniski iegūst aizvien brūnāku toni.

Tagad jau trešo dienu sēžu mājās +27C (!!!!!!!!) un man salst. Pārsteidzoši, vai ne? Rīgā šādā temperatūrā es būtu izmetusies plānā kleitiņā un man būtu ļoti karsti. Bet te es sēžu un rakstu šo ar vēsiem pleciem un pavisam nosalušām pēdām. Būs jāiet uzvilkt zeķes. Tagad dodoties ārpus mājas, kur saulīte varētu būt uzsildījusi gaisu mazliet virs +30C, nonāku sev patīkamā siltumā. Beidzot! Tas ir kā atelpa pēc vēsās mājas, kurā kondicionieris jau sen kā vairs netiek ieslēgts. Arī pa nakti es ieritinos zem siltās segas, kas iepriekš šķita pilnīgi bezjēdzīgs izgudrojums. 

Varu teikt, ka mani šī krasā izmaiņa sevī ievērojami pārsteidz. Esmu līdz šim sevi uzskatījusi par ziemeļu dvēseli, kas labāk jūtas -20 nekā +20 grādos, bet tagad man ir vēsi +27. Lūk, uz ko mūsu tik sarežģītie organismi ir spējīgi - pavisam brīnumainu aklimatizāciju. Tomēr es joprojām nesaprotu cilvēkus, kas ziemas jaukākajā brīdī meklē iespēju doties uz kādu no šādi svelmojošiem kūrortiem.

Publicēts arī aizbraukt.lv