Mantojums

Pat nonākot otrā pasaules malā no tā nekur neizbēgsi. Tas jau sen ir kļuvis par manu mantojumu - līdz šim tas bija sabiedriskais, nu kļuvis par manu individuālo. Te vienkārši nav neviena, kas zinātu, ko tas viss nozīmē. Miljons saīsinājumu, kas iestādīti manā galvā un, ja ne uz reiz, tad pietiekami ātri rodas arī to atšifrējumi - turklāt divās valodās.

Nav vērts nevienam prasīt ko nozīmē daudzsološais salikums KGB, lai gan Holivuda pietiekami parūpējusies par tā atpazīstamību. Atšifrējumu šiem trīs maģiskajiem burtiem 100% zina tikai 2i cilvēki visā Austrālijā (nu labi trīs cilvēki). Īstenībā jau būtu jāraksta КГБ, bet kurš nu tur ies iedziļināties. Kādā vakarā nevarēju paiet garām ar sirpi un āmuru rotātajai izkārtnei, kuras galvenais mērķis bija norādōt uz to, cik īpaši drošas būs te iegādātās slēdzenes vai saražotās atslēgas tieši šo trīs burtu dēļ. Turklāt jāpiezīmē, ka vairums šeit īres kārtā iegūstamo atslēgu ir rotātas ar uzrakstu "do not copy" - nekopēt. Un, ja pie mums to izdarītu pat aci nepamirkšķinot, tad šeit šādas atslēgas kopijas izgatavošanai nepieciešams īpašs rūpnīcas sertifikāts.

Kādu dienu man jau šķita, ka esmu nonākusi pienācīgā tirgū - ar kārumu tirgotājiem, zīlniecēm un uz riteņiem izvietoto kafejnīcu čigānu aizgādībā (tiesa čigāni arī bija tikai nosaukumā). Turpat beķeri, zvejnieki, fermeri un kāds vīrs, kas laipni piedāvā izspiest tik ļoti saldo cukurniedru sulu, ko tad papildinot ar laima sulu un pāris ledus gabaliņiem dēvē par lielisku kokteili. Sula gan pēc manas salduma skalas tīri labi dzerama arī tīrā veidā. Bet tad aiz kāda krāsaino stikla pērlīšu virteņu stenda ievēroju ko vēl lieliskāku. Manas bērnības spoguli.

Ar tik ļoti labi pazīstamajiem tēliem rotātās nozīmītes. "Nu pagaģi" visā savā košumā - citi multfilmu tēli, turpat arī ar padomju savienības karogu rotātās nozīmītes, ko tik pat labi var būt taisījusi mana mamma. Atceros, ka bērnībā viņai pa reizei palīdzēju ar vienkāršajiem darbiņiem. Un padomā tik! Iespējams pilnīgi neticamā veidā tieši manis savirpinātā adatiņa varētu būt iesprausta Austrālijas tirgus stenda malā piekārtajā tīklā. Tik omulīgais lācītis ar olimpiskajiem riņķiem jostas sprādzes vietā - kurš vairs atceras, ka tas reiz bija Maskavas olimpisko spēļu simbols.

Te saspraustās plastmasas nozīmītes Latvijā diez vai dzīvas vēl var atrast. Bija jauki grozīt krāsaino nozīmīti pirkstos un vērot kā mainās attēls uz tās. Ja to darīja ar iemaņām, tad varēja vērot pat tādus brīnumus kā skrienošu vilku vai ar roku mājošu zaķi, bet biežākais bija dažādie zvēri - acu mirkšķinātāji. Kādreiz man tas šķita pilnīgi neticams brīnums, bet tagad es tikai pārsteigti un mazliet skumīgi raugos tajā, kas reiz man bija tik nozīmīgs. Šeit to labākajā gadījumā nopirks kāds tīnis un piespraudīs pie savas jau tā nobružātās somas, lai tik pat drīz to pazaudētu kādā renstelē.

Publicēts arī aizbraukt.lv