Lietusmeža maldi

It kā kāds ar zīmuli būtu novilcis līniju, beidzas parasts mežs un sākas lietusmežs. Jā, to var ļoti lieliski redzēt, mainās augi, pēkšņi iestājas pustumsa un paliek par grādiem 5iem aukstāks. Lietusmežs arī vienmēr ir krietni vien mitrāks par mežu - lietusgāžu dēļ tagad gan zaļo arī augi mežā, bet parasti tas ir brūns un izkaltis.

Lietusmežā viss pārklājas ar rasas kārtiņu - migliņa gaisā un mitras augu lapas arī sausā dienā ir parasta parādība. Puskrēsla, dīvainās skaņas un neziņa rada tādu mītisku noskaņu. Uz Lamingtonas Plato izveidotajā nacionālajā dabas parkā pa lietusmežu ved iemītas takas, kas krietni vien atvieglo rāpšanos pāri sakņu un akmens bluķu labirintam. Te visbiežāk ir sastopamas papardes arī tās, kas aug kokos. Tikpat bieži iespējams redzēt arī žņaudzējvīģes. Tās ir visai nežēlīga radība - sāk augt kā vienkārša vīnstīga un balstīties uz kāda krietni vien stiprāka koka. Jau drīz vien tā sasniedz koka galotni un, tikusi pie gaismas, strauji pieņemas resnumā.

Nav ilgi jāgaida, līdz žņaudzējvīģe ir savu balstītāju nožņaugusi pavisam un, pirms tas milzīgajā mitrumā satrūd, tam apkārt aptinas vēl desmitiem šādu spēcīgu dzinumu. Ātri vien no balstītāja pāri nav palicis nekas, bet ir izveidojies milzīgs un spēcīgs žņudzējvīģu koks.

Protams, lietusmežā nevar iztikt bez milzu kokiem, kam žņaudzēji pat tuvumā nerādās - milzu resnuļi aug simtiem gadu, to vainagi stiepjas plašumā un stumbri resnumā un šodien ejot pa mežu var redzēt lielus caurumus starp koka saknēm vai plaisas pašā stumbrā - pa tām tad arī var nonākt milzīgi resnā koka iekšpusē un ieraudzīt kā augstu, augstu spīd gaisma.

Gaisma lietusmežā ir ļoti svarīga - tieši tāpēc tās tur nav. Viss, kas dzīvs cenšas cik spēj, lai dabūtu sev saules siltumu, kas šajā subtropu klimatā tāpat jau ir daudz. Lielākais notikums ir tad, kad kāds no vecajiem, simtiem gadu augušajiem kokiem nolemj pārtraukt dzīvi un nopūdējis saknes, pie nelielas vējpūsmiņas nogāžas brīkšķēdams, līdzi sev aizraujot veselu virkni citu augu, kas karājas tā zaros. Pa ceļam tas nolauž arī visus mazākos kokus un atbrīvo ļoti plašu vietu jauniem augiem. Kā izrādās tie to vien ir gaidījuši - īsāki par cilvēku tie tumsā ir krājuši spēkus pat simtiem gadu, lai īstajā brīdī veiktu izšķirošo izrāvienu pretī saulei. Iespēja ir tikai viena, konkurence ir milzīga un tāpēc tie aug ar acīm redzamu ātrumu stundās nevis dienās.

Lietusmežs ir izveidojies vietā, kur zeme sastāv no vulkāniskas izcelsmes iežiem. Tie ir vienkārši izmesti no līdzās esošā, jau sen sen mirušā, bet viena no lielākajiem vulkāniem pasaulē. Protams, ka no vulkāna reiz nākušie uzputotie šķidrā akmens gabali, nav nez cik auglīgi, tāpēc lietusmežs izmanto plāno vēja sanesto auglīgās zemes kārtiņu virs tiem. Visi tie milzīgie simtiem gadu vecie koki turas plānā augsnes kārtā, un tieši tādēļ to saknes iztiepušās ļoti plaši, gluži tāpat kā vainagi. Lai daudzajiem augiem pietiktu barības vielu, nemitīgi zemē strādā miljoniem baktēriju, kas sadala kritušās lapas, koku mizas, zarus un citas zemē nonākušās vielas milzu ātrumā radot iespēju lielajiem kokiem dzīvot. Tieši šo baktēriju esamība ir vienīgais, kas uztur šo plašo krēslaino un aizraujošo vietu pie dzīvības. Pa reizei uz takas pārsteidz kāda ķirzaka, tomēr vairums no tām paspējušas nobēgt malā. Kāds nokritis zars liek sarauties no izbīļa par ļoti iespējamo čūskas satikšanu, bet manā gadījumā tā ir tikai veiksmīga sastapšanās ar pavisam nekaitīgo un pa kokiem dažkārt staigājošo zilo vēzīti.

Pie lietusmeža skaņām pieder arī šņākoņa, kuras intensitāte mainās atkarībā no tā, kur tu atrodies. Te ir daudzas straujas upītes, kas gāžas no klints augšas vai mutuļodamas skrien pār milzu vulkāna pirms miljons gadiem izmestajiem akmeņiem. Ūdenskritums šeit kaskādēs un starp tām nelielajos dīķīšos var arī nopeldēties. Parasti gan ūdens ir daudz mazāk, līdz ar to tas ir siltāks un straume lēnāka. Šoreiz vairāk par pastaigu pa asajiem akmeņiem mazliet virs ceļa dziļajā ūdenī nolēmu neīstenot. Bet dīvainās radības - zilos vēžus tur nespēja ne saskaitīt. Veiksmīgi, ka dēles arī nevienas, lai gan to tur esot daudz - droši vien tad, kad siltāks un lēnāks ūdens.