Izpostītā pilsēta

Pamatīgi plūdi notikuši daudzās vietās, bet tikai esot tiem klāt es saprotu, ko tas nozīmē. Līdz šim ūdens apņemtās mājas un pa pilsētas ielām trakojošās upes bija vien zināma izklaide un dažas neērtības. Bet nekāds joks tas viss nav - ir miruši nu jau 17 cilvēki un vēl 14 ir pazuduši, tāpēc glābšanas brigādes joprojām pārmeklē plūdos cietušās mājas, bet lielas izredzes saglabāt šādu mirušo skaitu nav.

Es devos apskatīties, ko šādi plūdi nozīmē cilvēkiem, kas dzīvo applūdušajās vietās. Ko tas nozīmē tiem, kuru mājas un iedzīve ir izpostīta. 20 kilometrus no Brisbenas centra atrodas vieta, kas bija applūdusi tik pamatīgi, ka diez vai bija daudz māju, kas rēgojās ārā no plūdu ūdens. Turklāt Gudna (Goodna) atrodas pusceļā uz vienu no visvairāk cietušajām Brisbenas priekšpilsētām - Ipsviču (Ipswich). Gudnā gluži kā citviet ūdens pilnībā apsedza arī plūdu dziļuma atzīmi.

Jau uz šosejas mani sagaidīja paziņojumi, ka nobrauktuve uz Gudnu ir slēgta un cauri laiž vien glābējus un strādniekus. Man izdevās atrast citu ceļu uz šo plūdos nomocīto vietu un, līdzi kādai citai automašīnai iebraukusi aiz zīmes "Celš slēgts", es nonācu kara laukā.

Iela bija klāta ar biezu sakaltušu dubļu kārtu, ceļa malās daļa nošķūrēto dubļu veidoja vaļņus. Visi koki un krūmi ap ceļu bija pilnībā brūni no dubļiem un plūdu ūdens. Un tad es ieraudzīju privātmājas. Katras pagalmā desmitiem cilvēku oranžās vestēs vai vienkārši parastās darba drēbēs cetās darīt ko spēj. Dubļiem klāti brīvprātīgie nesa ārā no plūdu skartajām mājām visu iedzīvi. Mēbeles, matrači, bērnu rotaļlietas, sadzīves tehnika un drēbju kaudzes. Viss bija kļuvis nelietojams pēc plūdu ūdens atkāpšanās. Kaudzes māju priekšā auga arvien lielākas un slotu brigādes devās no vienas mājas uz nākamo, palīdzēdamas kā spēj. 

Apkārt pa ielām braukāja automašīnas, kuras piestāja pie katras privātmājas un pajautāja, vai nevajag ko ēdamu vai dzeramu. Šeit strādājošajiem bez maksas izdalīja sviestmaizes un ūdens pudeles, jo visā apkārtnē nebija ne elektrības, ne dzeramā ūdens, ne kāds atvērts veikals. Gandrīz katrā krustojumā bija uzslieta telts, kur varēja saņemt dzeramo ūdeni un citu palīdzību. 

Veikala stāvlaukumā bija ierīkots palīdzības centrs, kur teltīs bija iespējams atpūsties, nomazgāties, saņemt pirmo palīdzību un pieteikt vajadzību pēc palīgiem. Tas bija pilns ar nogurušiem cilvēkiem dubļainos gumijas zābakos.

Visas ielas bija pilnas ar kravas auto vai milzīgiem atkritumu konteineriem, kuros mazie traktorīši krāmēja kaudzes ar no mājām iznestajām sabojātajām lietām. Cilvēki ar spiediena sūkņiem skaloja dubļus no māju griestiem un sienām. Ugunsdzēsēju auto arī braukāja no viena nama uz nākamo, kāpdami pat uz namu jumtiem un kārtīgi skalodami nost visus plūdu sanestos netīrumus. Dubļi siltumā radīja arī pamanāmu smārdu visā apkārtnē, bet strādājošie to šķita pat nemanām.

Cilvēki nesa lāpstas, slotas, birstes un cimdiem rokās bija gatavi palīdzēt ikvienam. Kādas mājas pagalmā straume bija sašķaidījusi smagās un biezās platsmasas ūdens tvertnes. Gandrīz ik pa pusstundai pa ceļiem izbrauca auto un nolaistīja tos ar ūdeni, jo biezajai dublu kārtai izkalstot,  tā pārvērtās smalkos putekļos, kas katrai mašīnai pabraucot garām radīja dzeltenīgi necaurredzmu un kaklā nepatīkamu putekļu mākoni.

Vairāki vīri upes malā veidoja pagaidu norobežojošo sētu, lai cilvēki nenokrīt lejā pa krauju. Upes straume bija izskalojusi pamatīgu stāvkrastu mīkstajā smiltī un, ja kāds plūdu laikā būtu stāvējis uz kraujas, tad ūdens sniegtos viņam līdz padusēm, stāstīja strādnieks. Šie oranžajās vestēs tērptie strādnieki priecājās, ka viņiem par darbu maksā, jo vairums te darbus darīja aiz tīras līdzjūtības. Uzņēmums, kurā strādāja vīrs, ar ko aprunājos, uz dažādām vietām palīdzēt plūdu seku likvidēšanā sūta 150 strādniekus un acīmredzami no tā iegūst tikai labu slavu.

Kāds traktorītis bija izbraucis pa dažiem gājēju ceļiem un izšķūrējis vietām pat pārdesmit centimetrus biezos dubļus. Tā nu bija iespējams vietām iet arī pa taciņu nevis starp traktoriem un mašīnām brist pa dubļu/putekļu ceļu, kas reiz bija bijusi pilnīgi parasta asfaltēta iela.

Pie vienas no mājām, kur darbi šķita pierimuši, mauriņā bija novietota automašīna, ko plūdi bija mazliet pārveidojuši. Bez daudzajām buktēm un skrāpējumiem, tās jumts bija nošķūrēts nost un elegantais auto bija pārvērties par kabrioletu. Bija skaidrs, ka straume auto ar ievērojamu spēku panesusi zem kāda tilta.

Es stāvēju un raudzījos lejā no kāda tiltiņa uz tobrīd domāju, ka upi. Vēlāk izpētot kartē es atklāju, ka zem ūdens ir nevis upes gultne, bet parka gājēju celiņš. Izrādās, ka viss ūdens joprojām nav atgriezies upes ierastajos krastos. Daudzas vietas piesmēlušās kā bļodas, un tagad mālainajā un jau tā piemirkušajā zemē ūdens nespēj atrast ceļu projām.

Izejot pa vienu vienīgu ielu Gudnā, man iespaidu bija pārāk daudz. Reiz tas bija pavisam mierīgs privātmāju rajons, bet nu bija pilns ar strādniekiem un tehniku. Vienīgais, ko te var līdzēt, ir ņemt rokās lāpstu un rakt. Jo ko rakt te ir daudz. Es devos atpakaļ, bet aizņemta ar iespaidiem, tā arī neievēroju savu dubļos novietoto auto un staigāju kādu pusstundu to meklēdama.