Brisbenas plūdi

Ir sākušies. Vēl vakar šķita, ka tas viss notiek ļoti tālu. Ziņās jau sen stāstīja par applūdušām teritorijām visā Kvīnslendā uz Ziemeļiem no Brisbenas, bet tas bija tik tālu. Šodien jau pamatīgi plūdi skāruši arī vietas, kur atrodos es.

Upes izgājušas no krastiem, ūdens nāk augšup pa lietus ūdens notekcaurulēm dažviet gandrīz kā strūklaka. Regulāri dzirdami stāsti, kā Brisbenā bija 1974. gadā, kad iepriekšējo reizi bija tik lieli plūdi. Šajā reizē atbildīgie vien brīdina, ka būs tikpat un vēl vairāk ūdens kā toreiz, bet cik vairāk - neviens nezina. 

 Daudzas upes tek pretējā virzienā - paisums ir ārkārtīgi augsts un dzen okeāna ūdeni atpakaļ, tā arī plūdu ūdenim nav kur palikt un ūdens līmenis ceļas strauji. Vienu brīdi vēroju kā 30 minūtēs ūdens pacēlās 30 centimetrus.

Nav jau arī nekāds pārsteigums, ka plūdi. Kvīnslendā un arī Brisbenā ir lijis jau kopš pirmsziemassvētku laika. Spēcīgais lietus nerimās dienām no vietas, un vienā no šādām dienām īsi vēl pirms plūdi bija sasnieguši Brisbenas pilsētu es devos pastaigā.

Vakar ieejot veikalā man bija pārsteigums - plaukti tukši. Sākumā nesapratu, kāpēc - vai produktus nepiegādā, vai veikalu slēdz. Vēlāk noskaidroju, ka cilvēki pēcpusdienā traki pirkušies un visu svarīgo izpirkuši. 

Maize, gaļa, dārzeņi un augļi, piens un tualetes papīrs bija beidzies abos veikalos, kuros es iegāju. Cilvēki bija izpirkuši pašas vajadzīgākās lietas gatavojoties lielajiem plūdiem, par ko brīdina visur. 

Veikali pat nezināja, kad būs pievedums, un nākamajā dienā jau vairs nevarēja nopirkt arī avīzes, tās vienkārši nepiegādāja. No rīta puses veikalu plauktos gan bija svaigs piens, bet lēnām tie atkal jau sāka kļūt tukšāki.

Es visu nakti palīdzēju krāmēt kastes auto un vest tās no applūstošās pilsētas malas uz citu pusi, kur ir kalns un mantas var saglābt. Tā nu divās mašīnās mēs neskaitāmos braucienos turp un atpakaļ aizvedām visu svarīgo uz drošāku vietu. Pēc procesa kājas bija dubļos visā garumā, jo lietus izmērcētā zeme arī bija gatava iesaistīties.

No rīta jau septiņos devāmies turpināt procesu, bet, kur vien braucām, tur ceļš applūdis. Tā pēc kādas stundas braukāšanas mēs nolēmām iet pāri applūdušajiem ceļiem ar kājām. Atstājuši mašīnu kalniņā un noskaidrojuši no vietējiem, ka 1974. gadā tā vieta neapplūda, mēs sākām brist.

Pārejot vienai peļķei, priekšā bija nākošā un jau dziļāka. Lenām parādījās arī straume, kas līdz celim dziļā ūdenī nekaitēja, bet sasniedzot paduses aiznesa vienu no mūsējiem lejā pa upi. Par laimi viņam izdevās pieķerties pie kāda nojumes staba un divi citi vīri palīdzēja uzrausties uz jumta. Mēs steigšus nosūtījām  palīgā turpat sastapto glābēju laivu, un devāmies atpakaļ, jo mūsu kalniņā atstātā mašīna jau draudēja tikt iesprostota uz saliņas.

Man lietū apstaigātais rajons nu jau ir applūdis, pļava ir zem ūdens un arī zem dzelzceļa tilta vairs ar auto nevar izbraukt, upe straumē tek pāri nelielajam tiltiņam un arī pa blakus esošajām pļavām.

P.S. Lai arī esmu palikusi bez elektrības apgādes, man viss ir kārtībā, un viss ir droši.