Gada sākumā nolēmu doties pastaigā gar okeānu. Ilgi pētīju karti līdz sapratu, ka uz jūrmalu Brisbenā jābrauc krietns gabals, lai gan pilsēta atrodas okeāna krastā. Daudzviet te nevar nemaz noeiet ūdens malā, jo krastā ir plata josla ar dubļiem vai mangrovju džunglis, caur kuru izbrist nav iespējams.
Nolēmu braukt uz Klīvlendu - Brisbenas priekšpilsētu, kas atrodas tieši okeāna krastā un no kuras prāmīši atiet uz pilsētai tuvākajām pludmalēm uz dažādām salām.
Prāmīša biļeti man pirkt negribējās un diena jau arī bija pusē, tāpēc izlēmu pastaigāties turpat pa Klīvlendu - mīlīgo piekrastes rajonu, ko man nupat gribējās nosaukt par pilsētiņu. Klīvlendas ragā pēc gara gājiena atklājās, ka nekā, ko redzēt, tur nav. Bāka gan bija skaista - tā senāk bijusi galvenā navigācijas zīme kuģiem okeānā starp salām.
Tomēr es pēc īsām pusdienām devos prom no Klīvlendas raga (Cleveland point) uz rajonu, kas piepildīts ar maziem kanāliņiem, lai katras mājas pagalmā būtu laivu piestātne. Tur atradās arī mākslīgi veidotas smilšu pludmales, kurās es vēroju skraidām mazus krabīšus un dzesēju kājas duļķainajā okeāna ūdenī.
Dīvaini, bet sajūta, ka zeme ir cieta un asa. Un augi ir asi un zāle un pat pludmale. Viss ir ciets un ass. Skaists, bet ass
AtbildētDzēst