Gandrīz kā kinofilmas nosaukumā mana pastaiga pa šo plašo un tik dažādo pilsētu kļuva par kāda dokumentālā kino cienīgu notikumu. Mana fotokamera pildījās ar attēliem, kas tik daudz redzēti skatu grāmatās vai uz pastkartēm un apziņa, ka esmu blakus ēkai, kas visu man zināmo cilvēku prātos kļuvusi par spilgtu tēlu, lika sajusties kā īpaši.
Vispirms jau izbrauciens ar prāmīti pa ostas teritoriju, mēs to izmantojām par transportu, lai no viena pilsētas gala nonāktu otrā pa ceļam vērojot slaveno Sidnejas tiltu. Te tā ir milzu atrakcija - iespēja pastaigāties pa tilta konstrukciju pašu augšu. Atliek vien samaksāt pāris naudaszīmes un tevi virvē piesietu ved pa tiltu augstu virs pārējās pasaules. Pārējie Sidnejas iemītnieki vai viesi tikmēr pa brīžam pamet acis augšup, lai uz tilta sazīmētu nelielus stabiņus, kas tad arī ir naudu piedzīvojumam ziedojušie cilvēki.
No prāmīša, kas kā visi mazie prāmji šeit būvēts pēc katamarāna principa, es vēroju garām slīdošās jahtas, no kurām tikai dažas Dārlinghārboras teritorijā gāja ar burām. Mēs pabraucām garām vairākām jahtu enkurvietām. Tās šeit pilnas ar jahtām, jo piestātnes maksā milzu naudiņu. Bet vairāk par izbraukšanu zem slavenā Sidnejas tilta es gaidīju, kas aiz stūra iznirs vēl līdz tam nemanītā Sidnejas operas ēka.
Un nebija ilgi jāgaida, vēl pirms tilta tā pavērās skatam tālu un maziņa. Tiku jau brīdināta, ka dabā slavenā opera ne tuvu neizskatās tik lieliska, kā skaistajos attēlos saulrietā. Nu nevarēju vien sagaidīt, kad nokļūsim tuvāk.. un ar aptuveni 5 minūšu intervālu vilku ārā fotoaparātu un bildēju operas ēku, kas auga aizvien lielāka. Man šķita, ka ikviens no tiem ir lielisks kadrs, kas noteikti jāiemūžina.Tāda pavisam tipiska tūrista pieeja.
Mēs nokāpām no prāmīša un izstaigājām pilsētu, bet līdz operai tā arī nenonācām. Operas aptaustīšana tika noorganizēta atsevišķi un kādu dienu es pavisam blakus sev pēkšņi to ieraudzīju.
Tad nu arī tapa attēli ar mani uz operas fona, ar manu roku pie operas, tā un šitā, cik vien dažādas pozas spēju izdomāt. Izrādās, ka Sidnejas opera ir lāta ar nelielām glazētām keramikas flīzītēm. Patiešām nelielām. Tā visa caurausta ar metāla trosēm, kas satur konstrukciju kopā. Jā kādam radās jautājums, cik sena tā ir, tad varu ziņot, ka ēka celta īsi pēc Otrā Pasaules kara, pabeigta 1973. gadā, kad mēs Latvijā cīnījāmies ar Brežņeva stagnāciju.
Un ja jūs reiz esat domājuši ko šī ēka atgādina, tad ziniet, ka ir vairāki varianti. Daži uzskata, ka tā izskatās, kā buru jahtas, bet tikpat daudzi uzskata, ka tā atgādina vaļu atvērtās mutes. Kam taisnība? Visticamāk jau svarīgi tas, no kuras puses Sidnejas operas ēka tiek fotografēta. Es nevaru īsti izškirties. Ko tā atgādina jums?
Publicēts arī aizbraukt.lv
Sidnejas operas ēka manuprāt izskatās pēc bruņneša muguras, nu vai 2 garāmejošu bruņnešu mugurām. Līdzīga ēka ir arī Koala lumpurā un viņi saka, ka tā atgādina islama arhitektūras tradicionālās detaļas. Vai taisnība, ka Sidnejas operas skatuve nekad nev pieredzējusi operas izrādi?
AtbildētDzēst