Austrālija, kā šejienes politiķi apgalvo, ir imigrantu valsts. Jau vēsturiski Austrālija par tādu izveidojusies, tāpēc Austrālijas dienu, atzīmējot pirmās kolonijas dibināšanu Austrālijā, aborigēni nemaz nevēlas svinēt.. gluži kā mēs 9.maiju. Bet, lai kā būtu ar vēsturi, arī šodien nav citādi. Katru gadu šeit uz dzīvi pārceļas 150 tūkstoši imigrantu, visbiežāk no Āzijas (Jaunzēlande, Ķīna un Indija, protams, ir pirmajā vietā).
Ar visu to, ka vairums vietējo iedzīvotāju ir iebraucēji, tie pārsteidzoši patriotiski pauž savu saistību ar Austrāliju. Ļoti interesanti man bija vērot Austrālijas armijas dienas svinības 25. aprīlī, ko šeit dēvē par ANZAC dienu. ANZAC ir saīsinājums no Austrālijas un Jaunzēlandes apvienotās armijas (army corps). Tieši šie svētki tiek uzskatīti par Austrālijas vissvarīgākajiem svētkiem. Anzac dienā karavīri iziet ielās un dodas parādēs. Veci vīri, kas bijuši nosūtīti uz Eiropu Otrajā Pasaules Karā, viņu atraitnes, meitas un dēli stājas ierindās un iet pa ielām. Tāpat karavīri no visiem pārējiem kariem - Vjetnamas, Irākas, utt. Tā nu iznāk, ka šajos svētkos piedalās gandīz visi, jo, kuram tad kāds no ģimenes nav karojis.
Komiski man šķita Vjetnamas kara veterāni, kas šeit apvienojušies motoklubā - tie lepni rūcina savus Harley Davidson, tērpti MC vestēs. Vairumam uz muguras rakstīts "Vjetnamas veterāns", bet tik pat daudziem uz uzšuvēm teikts "Vjetnamas veterāna lēdija, sieva, dēls, meita, utt". Ja nu savā radu pulkā nevari atrast Vjetnamas veterānu, bet ar Hārliju braukt ļoti gribas vari sev uz uzšuves uzrakstīt "Vjetnamas veterāna atbalstītājs".
Vispār Austrālijas karavīru piemiņa manuprāt ir mazliet pārspīlēta - te ir daudz dažādu 2.Pasaules kara piemiņas vietu, bet patiesībā Austrālijā neviena šī kara kauja tā arī nav notikusi. Trakākais notikums bija pāris japāņu lidmašīnas, kas pietuvojās krastam. Ienaidnieka kuģi un armija te pat tuvumā nav bijusi un tomēr forti no 2. pasaules kara te ir ļoti daudz un katrs tiek uzskatīts par sevišķi svarīgu. Tāpat arī milzum daudz dažādu pieminekļu gandrīz katrā parkā. Latvietim, kura zemei pāri visos virzienos gājusi frontes līnija un kura senči paspējuši dienēt vairākās armijās, šī pārspīlētā piemiņa šķistu mazliet komiska. Es protams nenoniecinu šo vīru piemiņu, kur nu!
Man neizprotamais patriotisms Anzac dienas parādē bija manāms katra sejā. Ielas malās stāvošie cilvēki ar applausiem, gavilēm un izsaucieniem "paldies vīri" sagaidīja katru nākamo armijas vīru vai viņu pēcteču pulku. Tie savukārt lepni krūtis uz priekšu izslējuši soļoja pa ielām. Tie kas nevarēja paiet tika vesti armijas kabrioletos un laimīgi māja skatītāju pūļiem un pat es jutos aizkustināta redzot to lepnumu sirmo vīru sejās un zinot, ka mazā Latvija paspējusi piedzīvot daudz vairāk un īpaši par to nepārdzīvo. Turklāt ļoti daudzi austrāļi justos personīgi aizskarti, ja saņemtu kritiku par lieko pompozitāti šajās svinībās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru