KĀJĀM GAISĀ

Latvijas meiteņu komanda piedalās regatē Turcijā

2011-11-21T18:11:00.001+10:00

Novembra sākumā, kad Latvijā vairums jahtu jau bija izceltas krastā, lai gaidītu pavasari, Turcijas kūrortpilsētā Marmarisā notika viena no lielākajām reģiona regatēm - Marmaris International Racing Week. Nedēļu garās sacensībās uz starta izgāja vairāk kā 150 jahtas tostarp arī divas ekipāžas no Latvijas. Viena no tām bija Krievijas burāšanas skolas "Go Sailing" uzaicināta Latvijas meiteņu burātāju komanda, otra - Igora Bukovska vadītā jahta Lettland, kas šajās sacensībās piedalās regulāri, iegūstot arī godpilnas vietas.

Meiteņu komanda no Latvijas startēja uz kruīza jahtas Jeanneau Sun Odyssey 45.1 un tika ierindotas IRC 3 grupā kopā ar Bukovska vadīto Beneteau First 36.7 un citām sportiskām jahtām. Arī šogad jahta Lettland, kuras komandā bija tikai divi latviski runājoši burātāji, kopvērtējumā savā grupā izcīnīja 1. vietu.

Marmarisas ikgadējās sacensībās Kapteine Signe Andersone un meitenes neizbēgami izpelnījās vietējo turku uzmanību un arī pozitīvu attieksmi no daudzajām Krievijas komandām. Marmarisa ir iecienīts kūrorts Krievijā un arī Marmaris International Racing Week kļuvusi par prestižu regati Krievijā un tajā piedalās labākās komandas no Krievijas, Ukrainas, Bulgārijas. Populāra šī regate ir arī Turcijas, Francijas un Grieķijas burātājiem.

Marmarisas sacensības pārsvarā notiek līcītī pie pilsētas jahtklubiem, no kuriem lielākajā izvietotas ap 4000 jahtu, bet Netsel Marina, kurā stāvēja sacensību jahtas pietiek vietas ap 1000 laivām. Vairāku posmu distance bija klasiskais trīsstūris un pēc tam cilpa, kas bija izlikta slēgtā līcītī ar ļoti mainīgu vēju. Vējš šeit pūš galvenokārt gar kalnainajiem krastiem un centrālajā daļā parasti ir bezvējš, tādēļ vietējo apstākļu zināšana šajā vietā ir absolūta priekšrocība. Tikai viens posms notika puslīdz atklātā Vidusjūras līcī joprojām gan ļoti tuvu krastam.

Pirmā sacensību posma starts tika dots ar kavēšanos un komandas vairākas stundas karstajā saulē gaidīja vēja parādīšanos. Citādi gandrīz 40 vienas grupas jahtas, kas 10 minūšu garajā starta procedūrā iziet uz starta, nespētu pietiekami manevrēt un pēc starta signāla šķērsot starta līniju, dodot vietu nākamajai grupai (kopā bija 4 starta grupas). Distancē, protams, cīņa par vietu pie markas un iespēju palikt virsvējā bija ļoti sīva.

Arī latviešu meitenes uz jahtas "Anouk" lieliski darbojās ar spinakera un citu vieglajam vējam pasmago dakrona buru regulēšanu. Un tas viss pēc tikai viena treniņa iepriekšējā dienā, kurā kapteine mazliet pierada pie jahtas un komanda pacēla un izpētīja uz laivas esošās buras un sadalīja pozīcijas.

Milzīgais jahtu skaits nelielajā līcītī un krāsaino spinakeru mežs uz līci apņemošo kalnu fona izskatījās ļoti iespaidīgi.

Otrajā dienā pēc apmēram 5 stundu gaidīšanas tiesnešu kuģu tuvumā, lēnā un nepastāvīgā vēja dēļ jūras posms tika atcelts pavisam, tikmēr uz latviešu meiteņu jahtas viesojās grieķu filmēšanas komanda un meitenes iekļuva oficiālajā sacensību video dienasgrāmatā.

Interesanti tapa regates foto un video no putna lidojuma - tam tika izmantots paliels ar veiglu gāzi piepūsts balons, ko auklā vilka aiz motorlaivas. Tas spēja noturēt gan foto gan video kameru, ļaujot uzņemt lieliskus kopplāna skatus ar daudzajām jahtām.

Trešajā dienā īsajam jūras posmam izdevās dot startu ar nelielu kavēšanos, bet atkal pūta lēns vējš un īsajos krekliņos un šortos tērptās komandas baudīja sauli līdz tā aizgāja aiz kalniem. Pēc tam strauji palika auksts un sacensības noslēdzās jau tumsā tuvu pie kontrollaika beigām. Distancē cīnoties par pirmo vietu jahta Lettland nebija vērīga pret apkārt notiekošo un spītīgi pat neskatoties uz latviešu meiteņu jahtu labajā halzē, neiedeva ceļu un riskēja ar protestu un atvadīšanos no pjedestāla, jo arī pirmās dienas rezultāts viņiem nebija sevišķi veiksmīgs.

Uzmanību piesaistīja arī interesantās formas spinakers, kura vidū bija izgriezts caurums un iešūts pūķis, kas iespējams ļauj spinakeru stabilāk nest vājā vējā.

Ceturtais starts atkal ar trīsstūri un cilpu un beidzot pūta pietiekams vējš, lai sacensības sevišķi nekavētos. Latviešu meiteņu iesākto pirmsstarta iesildīšanos deju ritmos jau bija novērtējuši daudzi sacensību dalībnieki un pievienojās rīta rosmei, pavadot vienīgo tikai meiteņu komandas jahtu Marmarisas regatē.

Piektā sacensību diena atkal sākās ar ilgu starta gaidīšanu, bet tad īsi pirms brīža, kad starts būtu pavisam jāatceļ, izdevās sagaidīt vēju un palaist jahtas distancē. Atnākušais vējš lēnām auga un pie finiša jau pūta tik spēcīgi, lai būtu jākantē ne tikai zemvēja borts. Vēsais vējš arī liedza izbaudīt sauli novembra sākumā, tomēr ūdens vēl bija gana silts un pēc finiša meiteņu komanda nolēma iziet ārpus noslēgtā līča un nopeldēties sāļajā Vidusjūrā.

Pēc nogurdinošas dienas burājot saulē un vējā, lielā cieņā bija turku tradicionālais gardums baklava - sīrupā mērcēti mīklas un riekstu sacepuma gabaliņi, tāpat ātri pazuda arī saldā pistāciju šokolāde. Saule un vējš darīja meiteņu sejas priecīgas un ļāva lieliski pavadīt laiku burājot Turcijas kūrortā.

Trīsstūra kauss 2011 ar spinakeriem vien

2011-08-31T18:45:00.010+10:00

Piektdienas 26. augusta vakarā pretī Audupei tika dots starts vienai no senākajām regatēm Latvijā - tradicionālajam Trīsstūra kausam. Trīs posmos sacentās 12 jahtas, kas šogad bija nolēmušas veikt sacensību distanci Rīga-Skulte-Engure-Rīga. 12 jahtas izgāja uz starta Trīsstūra pirmajā posmā, kur, apņemot Rīgas pieņemšanas boju, bija jānonāk Skultē. Regatē piedalījās daudzas regulārās regašu dalībnieces kā arī okeāna jahta Tabi-Tass un uz Rīgu no Lielupes atnākusī jahta Varavīksne.

Startu vairums jahtu tomēr nokavēja, bet uzreiz pacēlās arī krāsainie spinakeri un jahtas devās lejup pa Daugavau. Īsi pēc starta jahta Itoja iepinās tīklos pie krasta, krietni atpaliekot no pārējiem sacensību dalībniekiem. Tikmēr vēl Daugavā bija vērojami interesanti jahtu dueļi, piemēram starp jahtām Filias un Spaniel.

Aiz pieņemšanas bojas spinakerus vairs nevarēja nonest, tādēļ ceļu ar genakeriem turpināja vien pāris jahtas, pārējās uzvilka genojas.
Skultei jahtas jau tuvojās tumsā un nervozi spīdināja lukturus uz krastu, jo finišs šoreiz bija paredzēts starp moliem. Lielās jahtas par šo nebija sajūsmā, ne visi pazina Skultes ostu, turklāt arī mola galā zaļā gaisma bija izdegusi, radot vēl vairāk neskaidrību finišēt gribētājiem.

Dažas jahtas pēc finiša pat izgāja ārā jūrā, lai novāktu buras, un jau mierīgāk ar motoru ieietu ostas akvatorijā un atrastu jahtu piestātni, kas atrodas aiz kokostas divus līkumus tālāk. Skultes jahtu piestātne, lai gan ar uzstādītām tualetēm un bez ūdens, izrādījās pilnīga miera osta. Spoguļgludajā ūdenī atstarojās pat zvaigznes un vējš, kas jūrā bija pietiekami šeit izrādījās pavisam pieklusis.

Sestdienas rītā 10:00 bija paredzēts starts uz Enguri, bet arī šoreiz visi bažīgi cerēja uz izmaiņām, jo starts bija paredzēts starp Skultes ostas moliem. Īsa starta līnija un ļoti maz vietas pirmsstarta manevriem Skultes kokostas akvatorijā bija apgrūtinājums 12 jahtām, no kurām vienas garums ir pat 17 metri (Spaniel). Jahtas Spaniel kapteinis arī neriskēja grūstīties pie īsās starta līnijas un ļāva visiem startēt pa priekšu.

Burātāji arī jokoja par to, kas jādara gadījumā, ja kādai jahtai būtu falšstarts. Pēc noteikumiem jāapņem kāds no starta līnijas galiem, kas šajā reizē nozīmētu - izcelt laivu, pārnest pār kādu no moliem un ielikt atpakaļ ūdenī. Vienvārdsakot visai neiespējami, tādēļ arī šoreiz vairums jahtu startēja mazliet novēloti.

Viena pēc otra posmā uz Enguri jahtas pacēla spinakerus. Stiprā vējā ar brāzmām līdz 20 mezgliem bija jāiet ciešā spinakeru kursā. Laivas lēnām izretojās, dažas izrāvās vadībā un sasniedza ātrumu virs 10 mezgliem. Jahtas Ra rekords šajā saulainajā dienā bija 11,5 mezgli.

Jau tuvojoties Engurei vējš sāka grozīties un krasta brāzmas mazliet apgrūtināja finišu starp Engures ostas vadlīniju un ielikto boju. Tomēr ātri sasniegtais līča otrs krasts solīja mierīgu sestdienas vakara atpūtu.

Jahta Spaniel, kas ar savu spinakeru līdz Engurei bija nonākusi pirmā, ciešajā vējā pie krasta tika noliekta uz sāniem. Spinakers neizturēja spiedienu un uzsprāga, saplīstot trīs daļās pāris jahtas korpusu attālumā no finiša līnijas. Otrā finišēja jahta Ra un trešie Engurē nonāca jahta Paula. Pirmās jahtas 40 jūdzes garo posmu no Skultes uz Enguri bija veikušas četrarpus stundās.

Neveiksmīgi neilgi pirms paša finiša savu spinakeru saplēsa arī jahta Giotto. Jahta Spaniel nemaz neriskēja iet Engurē, kur dziļums ir krietni mazāks par jahtas iegrimi, un devās uz Mērsraga ostu. Jahtas Agro un Paula esot mazliet skrāpējušas grunti, arī ejot pa vadlīniju un Engurē neesošā pieņemšanas boja un stoderes kā arī nezināmais dziļums radīja kārtējo vielu burātāju diskusijām.

Svētdien paredzētais starts 11:00 ļāva burātājiem pagulēt mazliet ilgāk pēc nelielās ballītes iepriekšējā vakarā, kurā visus cienāja ar garšīgu plovu. Apmācies rīts, stiprs brāzmains vējš un drūmi tumši mākoņi pamalē nesolīja patīkamu sacensību noslēguma posmu. Burātāji gatavojās izlīt vēl pirms sasniegtu Rīgu un tomēr lietus tā arī īsti neatnāca.

Mazliet prom no krasta lietus mākoņi virs galvas sāka retināties, pa brīžam uzspīdēja saulīte un arī vēja brāzmas pierima, tādēļ daļa jahtu atkal vilka spinakerus un jau krietni straujāk lidoja uz Rīgu. Priekšā atkal viena otru apsteidza jahtas Spaniel, Paula, Agro un Ra, līdz Agro, apsteidzot tā brīža līderi jahtu Spaniel, izrāvās pārliecinošā vadībā.

Rīgā apņēmuši pieņemšanas boju, spinakeru vairs nemēģināja nonest jahta Ra. Paula vēl brīdi centās nonest spinakeru pierīgas brāzmās, bet jau drīz to novāca kādu laiku ejot ar grotu vien. Pirmie pārliecinoši finišā bija jahta Agro. Daugavā vējš nomierinājās un līdz finišam pie Audupes jahtai Ra ar genakeru izdevās noķert jahtu Paula un finišēt puskorpusu vēlāk. Drīz arī jahta Spaniel šķērsoja finiša līniju un pēc tam katra jahta devās uz savu ostu, jo apbalošana paredzēta tikai vēlāk - pēc Lielupes slēgšanas regates.
Trīsstūra kausa rezultāti tika rēķināti ilgi, bet tagad tie pieejami šeit. Kopvērtējums:
A grupa
1. Paula
2. Giotto
3. Spaniel

B grupa
1. Vega
2. Ra
3. Filias

Roņu Pirts Regate 2011

2011-08-18T18:25:00.002+10:00

Pavisam niecīgā vējā, spoguļgludā jūrā un saulrietā kopā astoņas jahtas 11.augusta vakarā startēja no Engures uz Roņu salu jau par ikgadēju kļuvušajā Roņu Pirts regatē. No trīs ostām vienlaikus (Engures, Pērnavas un Romasāres) tika dots starts regatē, kas savu kulmināciju sasniedza Roņu salā kādā no vakara ballītēm.

Spinakeru kursā pirmā no starta uz Roņiem aizlidoja jahta Figaro, kas līderpozīcijas saglabāja līdz pat finišam agrā piektdienas rītā.

Otrās Roņu salas pieņemšanas boju atrada un finiša līniju šķērsoja meitenes no jahtas Ra un pēc viņām ostā ienāca arī jahta Beauty.

Ēdot agrās brokastis Roņu salā, jahtu komandas vēroja saullēktu ugunīgajās debesīs. Tieši burātāji no Engures puses salā nonāca pirmie un vēl varēja brīvi izvēlēties vietu pie piestātnes. Vēlāk pa dienu salā ieradās no Pērnavas startējušās Igaunijas komandas un jau pēcpusdienā Ringsu osta pavisam pieblīvējās, kad tajā ienāca jahtas no Romasāres.

Lieliski pirmajā posmā veicās jahtai Funky Duck, kas finišējot stundu pēc pirmajām laivām, pēc pārrēķina ierindojās otrajā vietā tikai par trīs sekundēm apsteidzot jahtu Beauty, tālāk 18 sekundes aiz Beauty jahta Ra. Pāris sekunžu zaudējums lika atcerēties katru sacensībās pieļauto kļūtu, kas varēja būt izšķirošā cīņā par uzvaru.

Lielajā grupā tikai trīs jahtas un vietu sadalījums 1. Diks, 2. Paula un 3. Giotto.

Pirmais vakars vēl lēns un dejas rāmākas, jo sestdienas rītā paredzēts starts īsajiem posmiem Roņu salas ūdeņos. Vakarā vēja ātrumam cītīgi sekoja līdzi visi burātāji, jo vējam iegriežoties ostas vārtos bija gaidāms spēcīgs vilnis tieši starp moliem, kas tādā gadījumā nozīmētu īso posmu atcelšanu un dienu uz salas (gluži kā pirms diviem gadiem). Vieni burātāji gaidīja brīvdienu, bet citi garlaikojās jau piektdienā un bija skaidrs, ka nevēlas garlaikoties arī sestdien, tāpēc jau plānoja komandas treniņu jūrā, ja sacensības atceltu.

Un tomēr sestdienas rītā septiņas Latvijas jahtas (jahta Paula nolēma izlaist īsās sacensības) startēja divos puscilpu garos posmos, finišējot ar spinakeriem, kas stiprajā vējā radīja ne mazums grūtību - sapinušos buru, iesprūdušu faļļu un tā dēļ pat netrāpīšanu finišā jahtas Ra izpildījumā.

Pēc diviem posmiem igauņu jahtas, kas veica kārtīgāku pusotru cilpu īsajos posmos, devās trešajā posmā apkārt Roņu salai, bet latviešu jahtas mazliet izmirkušas viļņos un lietū ieņēma labākās vietas ostā pie piestātnes.

Pirmajā īsajā posmā jahtas saglabāja savas vietas, bet otrajā īsajā posmā jahtas Figaro un Funky Duck pēc pārrēķina abas bija finišējušas sekundi sekundē un abas ierindojās pirmajā vietā. Pirts meklēšana pirms īso posmu atsevišķās apbalvošanas, vizinoties pa Roņu salu ar izīrētajiem velosipēdiem, nedeva rezultātus, jo visās atrastajās pirtīs priekšā bija igauņu burātāji vai no kontinenta atbraukušie tūristi.

Vakara ballīte ar dzīvo mūziku beidzās godam, bet agrais rīts un kapteiņu sapulce vēstīja par garā posma startu katrai jahtu grupai savā virzienā - uz Igauniju vai uz Enguri. Diks un Aija palīdzēja mazākajām jahtām, izvelkot tās no Roņu salas ostas, kur starp moliem jau bija uzrullējies krietns vilnis.

Sākumā pūšot visai spēcīgi jahtas sānuvējā visai lēnām saņēmās pacelt lielākas buras - Ra genakeru, pavisam drīz pēc tam arī Figaro spinakeru, bet ciešā vēja dēļ bija spiesti nokristies zem ģenerālā kursa. Spēcīgs lietus arī šajā mājupposmā pa brīžam traucēja baudīt sacensību un saskatīt konkurentu jahtas, bet vējš un ātrums virs 7 mezgliem lika gaidīt drīzu ierašanos Engurē.

Drīz vien vēja stiprums samazinājās un spinakeri viens pēc otra parādījās vairumam jahtu, līdz brīdim, kad vējš apstājās pavisam. Tad nelielajā vilnī jahtas šūpojās gandrīz uz vietas, paredzētais laiks līdz ostai vairākas stundas nemainījās konstanti rādot 2 stundas ceļā ar šādu ātrumu. Jahtas jokoja, ka izslēgts lielais ventilators, ka Engurē beidzās elektrība, bet tikai pašā vakarā jahtas viena pēc otras lēnām pārslīdēja finiša līnijai pie Engures mola un sagaidīja motorlaivu, kas finišētājus bez motoriem laipni ievilka ostā.

Roņu pirts regates pēdējā posmā jahtai Beauty izdevās ierindoties otrajā vietā uzreiz aiz Figaro, bet kopvērtējumā tas nelīdzēja, un Funky Duck saglabāja otro vietu, atstājot Beauty trešajā un Ra stabilā ceturtajā vietā.

Lielajā grupā jahta Paula finišējot pirmā tā arī nespēja atgūt zaudētos punktus par nestartēšanu īsajos posmos un palika trešie, Diks nefinišējot pēdējā posmā pēc punktiem palika pirmajā vietā, saņēma arī īpašo ceļojošo karteru kausu un Giotto kopvērtējumā tika pie otrās pozīcijas.
Daži foto no sacensībām.

Sacensību rezultāti atrodami šeit.

Latvijas Jūras burāšanas čempionāts

2011-07-04T21:58:00.004+10:00

Atklātais Latvijas Jūras burāšanas čempionāts 2011 ir noslēdzies. Uzvarējušo jahtu kapteiņi tika apbalvoti Kuivižos un arī pēc senām tradīcijām kārtīgi izpeldināti. No 28.jūnija līdz 2.jūlijam Rīgas jūras līcī jahtas un katamarāni sacentās garajos un arī īsajos sacensību posmos. Čempionāts noslēdzās jūrā pie Kuivižiem spēcīgā vējā, jahtām veicot īso distanci ap bojām. Rezultātā - tikai dažas saplīsušas buras, vairāki noslīkuši vinču rokturi, viens salauzts grotbomis (katamarānam Wiki) un gandarījums.

Lūk arī daži video no sacensībām.

Jahta "Ra" maina halzi īsajā distancē pie Kuivižiem.

Jahtas Katarina Jee kapteinis Mart Tamm pirmais tiek iemests ūdenī pēc apbalvošanas, viņam drīz seko arī pārējie kapteiņi, kas viens pēc otra izmēģina Kuivižu ostas ūdeņus uz savas ādas.

Jahta "Ra" atceļā no Kuivižiem. Pēc bezvēja sagaidījuši ceļavēju mēs atlidojām uz Rīgu ar spinākeru. Pa kuģu ceļu jau nācām ar 9,6kn ātrumu ar grotu vien.

Rīgas jahtklubu atklāšanas regate

2011-05-23T22:21:00.003+10:00

Saulainās 22. maija sestdienas rītā Andrejostas jahtklubā bija liela rosība. Tā vien šķita, ka šī atklāšanas regate pulcēs vairāk interesentus, kā nedēļu iepriekš noburātā Audas atklāšana.

Regates instruktāžā uzzinājām, ka startēs vien 8 jahtas un visas vienā grupā. Tā atkal par uzvaru vienā grupā bija jācīnās lielajiem Paulai, Spanielam un pavisam mazajiem Beauty, Figaro un Scylla. Daugavā pie Andrejostas uz starta tomēr izgāja 10 jahtas, kas sacentās par uzvaru pēc regates organizētāju sagudrotām nevis aprēķinātām apmērīšanas ballēm.

Lai pagūtu uz startu pie Vanšu tilta, dažas jahtas izmantoja airus, bet citas uzvilka spinakerus, kuriem šajā mazā vēja regatē bija izšķirošā nozīme. Kad tika dots starta signāls, bija parādījies neliels vējš un jahtas jau rinķoja, lai iegūtu labāko starta pozīciju.

Regatē bija jāapņem 9. zaļā kuģu ceļa boja pretī Riga Rescue, tad pie starta iemestā dzeltenā boja, vēlreiz zaļā un finišs atkal pie tilta. Kreicējoties lejup pa Daugavu, jahtas deva ceļu viena otrai, līdz izretojās un pie zaļās bojas jau nonāca bez lielas grūstīšanās.
Uzvilkuši spinākerus, devāmies atpakaļ uz tiltu, bet negaidītās un mainīgā virziena brāzmas sagādāja raizes dažas laivas noguldot pavisam uz sāna. Viens no dalībniekiem - jahta "Pepsea" izstājās, bet pārējie tika līdz finišam.

Vējš turpināja mainīties, brīžiem liekot visām jahtām apstāties uz pilnīgi gluda ūdens, brīžiem atkal uzpūšot tā, ka lielie spinākeri nolieca mastus visai tuvu ūdenim. Andreja Bula jaunā jahta MMM bija ievērojami atrāvusies, un lieliskā ātrumā devās uz finišu pirmā.

Notika arī savstarpējās grūstīšanās, segšanas un arī kāda ļoti sportiska cīņa. Jahta Kolibri ar spinākeru centās pa virsvēju garām nelaist no aizmugures nākošo jahtu Scylla ar genakeru. Kolibri izdevās noturēt augstumu līdz pašam krastam un tā arī nepalaist tobrīd ātrāko Scylla pa virsvēju.

Ievērojams tēls regatē bija arī zemes smēlējs, kas vispirms bija aizsprostojis pusi Daugavas, bet tad centās starp regati pārvietoties citur. Arī viens no lielajiem prāmjiem devās cauri regatei, gan daudz netraucējot ne vēja, ne pozīciju ziņā.

Finišējot vējš jau bija pieaudzis un burātāji neapmierināti jautāja "Kur tas vējš bija regatē un kāpēc pūš tad, kad jahtām jānāk pie piestātnes." Tāpat raizes bija sagādājusi spožā saule, vienam sakarsējot galvu, bet citam liekot burāt bez saulesbrillēm iedeguma saglabāšanai.

Apbalvošanā visi kapteiņi saņēma nelielas balvas, bet pirmajā trijniekā:

1. Figaro

2. MMM
3. Beauty
Regates rezultāti (pdf).
Apsveicam uzvarētājus un tiekamies jau 28. maijā Lielupes jahtkluba atklāšanas regatē.

Audas atklāšanas regate

2011-05-16T05:16:00.002+10:00

Tikai nedaudzas pavasarī sagatavotās jahtas varēja startēt pirmajās šīs sezonas sacensībās - jahtkluba "Auda" sezonas atklāšanas regatē. Uz starta Daugavā izgāja seši sacensību dalībnieki: jahtas Dzidra, Lība, Paula, Ra, Sāga un Spaniel.

Sestdienā, 14. maijā vēl no rīta bija manāma rosība uz tikai nesen ūdenī ieceltajām jahtām. Bija jāpiesien jaunais karogs, jāieeļļo strēgstošās detaļas, pēc piektdienas lielā lietus kāds cītīgi mazgāja klāju un "Audas" veikaliņā vēl no rīta tika iepirkti blociņi spinākera brasēm.

Pusdienlaikā kļuva skaidrs, ka visi startēs vienā grupā, metot cilpas ap bojām. Ja paspēs, tad būs trīs starti un vakarā apbalvošana, tortes un dejas.

Pirmajā sezonas regatē iznāca pamatīga cilpošana. Lai gan dažas jahtas vēl nebija paspējušas pat uz brīdi šosezon pamest piestātni, nedaudzie regates dalībnieki devās gatavoties startam visai satrauktā un pacilātā noskaņā.

Regatē iznāca trīs starti un brāzmaini mainīgam vējam pūšot mazliet virs 10 mezgliem, laivas ar ātrumu pie 6 mezgliem, bez lieliem starpgadījumiem cīnījās par pozīcijām, sedza vēju viena otrai un apņēma svaigi krāsotās bojas.

Izdevās mazliet izbaidīt arī dažus lielos kuģus, kas gribēja tikt Daugavā un noteikti izklaidēt uz labā Daugavas mola sanākušos jūras baudītājus vai uz kreisā mola garā rindā stāvošos daudzos makšķerniekus.

Vilnīši līcī bija pietiekami, lai mazākie regates dalībnieki samērcētu kantējot pār bortu pārkārtās kājas vai saņemtu kādu ūdensšalti uz klāja. Jahtai "Sāga" pelnīta 2. vieta kopvērtējumā.

Lielākais regates dalībnieks bija no Andrejostas atnākušais "Spaniels", kura komanda cītīgi strādāja, lai otrajā braucienā izcīnītu 4. vietu. Kopvērtējumā 5. vieta "Spanielam".

Arī vīri uz jahtas "Paula" cīnījās godam, sacensībās ieņemot 3.vietu.

Sezonas atklāšanas regatē visveiksmīgāk veicās jahtas "Ra" meiteņu komandai, kas ar katru braucienu uzlabojot rezultātu, izcīnīja 1. vietu kopvērtējumā.

Arī jahtu "Dzidra" un "Lība" komandas cīnījās, kā spēja. "Lībai" trešajā braucienā izdevās nostartēt veiksmīgāk kā pirmajos divos, tāpēc kopvērtējumā 4. vieta.

Ēdot gardās tortes un klausoties "Credo", tika nosvinēta sezonas atklāšana "Audā". Jau nākamnedēļ 21.maijā sacensības Daugavā (Rīgas jahtklubu sezonas atklāšanas regatē) un Lielupē, atklājot sezonu arī tur.

Regates rezultāti.

Jahtas jau ūdenī

2011-05-12T15:19:00.001+10:00

Vīri un dažas dāmas darba tērpos, nosmērētām rokām un krāsas plankumiem uz pieres jau kopš saules parādīšanās šogad pulcējās laukumos pie jahtklubiem. Tie vasarā ir tukši, bet visu ziemu uz stalažām tur stāvējušas rudenī no ūdens izceltās jahtas. Tās tagad jānoslīpē, jāpārkrāso un jāsakopj, lai var burāt atkal.

Siltajās nedēļas nogalēs vīri, kas vada paceļamos krānus ir aizņemti jahtklubos, ceļot iekšā desmit tonnas smagās un arī pavisam nelielās jahtas. Tad arī jahtu kapteiņi visai satraukti cenšas neko neaizmirst, bet pārējie stāv malā, noraugās uz procesu un gudri spriež, kā būtu labāk.

Burāšanas sezona sākas. Jau 14. maijā paredzēta Audas jahtkluba atklāšanas regate, kur piedalīsies tie, kas būs paspējuši uz jahtu atvest lielos buru maisus un sagatavot galus, ar ko buras uzvilkt mastā. Parējie steigs padarīt vēl nepaspētos darbus, lai jau drīz varētu izlaist kādu līkumu ar jahtu.

Tikai pavasarī atklājas tie darbi, kas netika izdarīti rudenī, vai aizmirsti jahtas sagatavošanas procesā. Krāsa nav laikus sarunāta, vadi aizmirsti savienot, vai motora apkope kavējas, bet visu vēl var paspēt.

Jau daudzas jahtas paspējušas tikt ūdenī siltajā laikā un drīz Daugavu, Liellupi, Rīgas līci un lielo jūru piepildīs koši balti buru trijstūri, zem kuriem vēju baudīs ūdens aukstuma dēļ nosalušie burātāji.

Ziedu portreti

2011-02-02T22:09:00.005+10:00

Austrālijas augi latvieša acīm vienmēr šķitīs kā brīnums. To tik ļoti atšķirīgā uzbūve, nepierastās formas un tekstūras lapās un ziedos allaž rada eksotisku iespaidu. Arī dažādās krāsas aizvien piesaista uzmanību un neparastie ziedi liek apstāties un vērot. Mana fotokamera daļu no šī krāšņuma ir centusies iemūžināt. Kā mana mamma saka - idejām, lai var ņemt un taisīt skaistas ziedu rotas sudrabā un zeltā.

Marakujas jeb passiona (passion fruit) zieds. Tas ātri nozied un tā pamatnē aizmetas marakujas bumbulis, auglim ienākoties tā galā joprojām atrodamas paliekas no sen noziedējušā un nu jau sakaltušā zieda.

Grevileja (Grevillea) - Austrālijas vietējais krūms, kura ziedi atgādina ķemmi un ja tos ar plaukstu pasit no apakšas, tad plauksta pārklājas ar saldiem lipīgiem pilieniņiem, ko tad ar kāru mēli var nolaizīt. Visvairāk Brisbenā izplatīti krūmi kas zied sarkanā vai dzeltenā krāsā, bet sastopami krietni daudz un dažādi šī auga paveidi.

Bauhinia galpinii - bauhīnija - krūms ar dīvainas formas divdaivu lapām, plaši izplatīts Brisbenā, aug pie daudzām privātmājām.

Šis skaistais vītenis ar balto trauslo ziedu tiek saukts par mēness vīteni (moon vine). Tā latīņu nosaukums ir Ipomea alba un Austrālijā tas ievazāts no ziemeļu Argentīnas puses. Augs uzzied vēlu vakarā un naktī priecē visus ar ārkārtīgi spēcīgo saldo smaržu. Man gan gadījās šo vīteni apskatīt varen pelēkā un lietainā dienā un tā ziedu krāšņums un smarža nebija mazinājusies.

Plaši Brisbenā aug hibiski (Hibiscus), visdažādākajās krāsās un formās tie pārņem visu, kam tiek klāt. Hibiski siltajā klimatā aug ļoti strauji un, ja tos necenšas ierobežot, tie pārņem savā varā citus kokus vai krūmus, izmantojot tos par balstu. Košie, lielie ziedi arī priecē ar tīrajām formām un dažādajām krāsām.

Hibisku ziedi katru vakaru, saulei rietot, aizveras un gaida jaunu rītu, lai atkal atplauktu visā košumā.

Parkā atrastais ķīniešu lampionu krūms zied maziem, bet ļoti interesantas formas ziediņiem. Vēl nav izdevies noskaidrot kā šo īsti sauc, bet pēc lapām spriežot varētu būt radniecīgs hibiskam.

Agapants (Agapanthus) jeb Nīlas lilija - augs Brisbenā ievests no Dienvidāfikas. Skaisto ziedu dēļ to izvēlas stādīt daudzos piemājas dārzos Brisbenas apkārtnē. Zieda forma mazliet atgādina sīpolu, jo mazie zilie (vai baltie) ziediņi izvietoti lielā bumbā.

Viens no daudzajiem un tik dažādajiem ingvera (Zingiber officinale) ziediem. Tie pārsvarā nesmaržo, bet stublāji un sakneņi gan ir ļoti aromātiski un ne vienmēr atgādina to pierasto ingveru, ko mēs izmantojam pārtikā.

Koks ar ļoti košiem čemuros augošiem ziediem - poinciana (Royal Poinciana jeb Delonix regia). No Madagaskaras nākušā koka lapas atgādina akāciju vai džakarenda koka lapas, bet ziedi sarkani vai dzelteni. Bieži sastopams pilsētās Kvīnslendā.

Kvīnslendas vietējais augs ar ārkārtīgi dīvainu ziedu. Divas baltas lapas to pasargā no saules, bet lejā vēdekļformā izkārtoti violeti ziedi, kuru ziedlapas atlocījušās atpakaļ. Tad vēl arī garie tievie diegi, kas karājas pāri ziediem, liekot vaicāt, kādu kukaini šis zieds cenšas pievilināt.

Tikpat dīvainas formas zieds ir paradīzes putnu puķei jeb strelīcijai (Strelezia reginae). Pie šī gan Latvijā arī daudz vairāk pierasts, jo zieda ilgā mūža dēļ to var iegādāties puķu veikalos. Austrālijā šis augs sastopams bieži turklāt dažādās krāsās - sarkanā, rozā, baltā un ierasti oranžajā.

Tad arī zemi krūmiņi ar mazu ziedu čemurīšiem, kas ilgi nepārstāj ziedēt un gaļīgi sulīgie ziedi karstajā vasarā atsvaidzina pilsētas apstādījumus, kur šie krūmiņi sastādīti, lai aizpilda tukšumu starp augstākiem un cēlākiem augiem.

Kāda no daudzajām krāšņajām orhidejām (Orchidaceae), kas Brisbenā daudzviet aug pat savvaļā.

Kāds no daudzajiem koku ziediem. Šis koks ir ar biezām un cietām lapām un skaisti tumši sarkaniem ciediem čemuros.

Un vēl kāda puķe no kaimiņu dārzā augošā krūma.

Ļoti interesantiem sarkaniem lieliem ziediem pilnībā klāts bija kāds koks kaimiņu dārzā.

Izpostītā pilsēta

2011-01-16T21:17:00.002+10:00

Pamatīgi plūdi notikuši daudzās vietās, bet tikai esot tiem klāt es saprotu, ko tas nozīmē. Līdz šim ūdens apņemtās mājas un pa pilsētas ielām trakojošās upes bija vien zināma izklaide un dažas neērtības. Bet nekāds joks tas viss nav - ir miruši nu jau 17 cilvēki un vēl 14 ir pazuduši, tāpēc glābšanas brigādes joprojām pārmeklē plūdos cietušās mājas, bet lielas izredzes saglabāt šādu mirušo skaitu nav.

Es devos apskatīties, ko šādi plūdi nozīmē cilvēkiem, kas dzīvo applūdušajās vietās. Ko tas nozīmē tiem, kuru mājas un iedzīve ir izpostīta. 20 kilometrus no Brisbenas centra atrodas vieta, kas bija applūdusi tik pamatīgi, ka diez vai bija daudz māju, kas rēgojās ārā no plūdu ūdens. Turklāt Gudna (Goodna) atrodas pusceļā uz vienu no visvairāk cietušajām Brisbenas priekšpilsētām - Ipsviču (Ipswich). Gudnā gluži kā citviet ūdens pilnībā apsedza arī plūdu dziļuma atzīmi.

Jau uz šosejas mani sagaidīja paziņojumi, ka nobrauktuve uz Gudnu ir slēgta un cauri laiž vien glābējus un strādniekus. Man izdevās atrast citu ceļu uz šo plūdos nomocīto vietu un, līdzi kādai citai automašīnai iebraukusi aiz zīmes "Celš slēgts", es nonācu kara laukā.

Iela bija klāta ar biezu sakaltušu dubļu kārtu, ceļa malās daļa nošķūrēto dubļu veidoja vaļņus. Visi koki un krūmi ap ceļu bija pilnībā brūni no dubļiem un plūdu ūdens. Un tad es ieraudzīju privātmājas. Katras pagalmā desmitiem cilvēku oranžās vestēs vai vienkārši parastās darba drēbēs cetās darīt ko spēj. Dubļiem klāti brīvprātīgie nesa ārā no plūdu skartajām mājām visu iedzīvi. Mēbeles, matrači, bērnu rotaļlietas, sadzīves tehnika un drēbju kaudzes. Viss bija kļuvis nelietojams pēc plūdu ūdens atkāpšanās. Kaudzes māju priekšā auga arvien lielākas un slotu brigādes devās no vienas mājas uz nākamo, palīdzēdamas kā spēj.

Apkārt pa ielām braukāja automašīnas, kuras piestāja pie katras privātmājas un pajautāja, vai nevajag ko ēdamu vai dzeramu. Šeit strādājošajiem bez maksas izdalīja sviestmaizes un ūdens pudeles, jo visā apkārtnē nebija ne elektrības, ne dzeramā ūdens, ne kāds atvērts veikals. Gandrīz katrā krustojumā bija uzslieta telts, kur varēja saņemt dzeramo ūdeni un citu palīdzību.

Veikala stāvlaukumā bija ierīkots palīdzības centrs, kur teltīs bija iespējams atpūsties, nomazgāties, saņemt pirmo palīdzību un pieteikt vajadzību pēc palīgiem. Tas bija pilns ar nogurušiem cilvēkiem dubļainos gumijas zābakos.

Visas ielas bija pilnas ar kravas auto vai milzīgiem atkritumu konteineriem, kuros mazie traktorīši krāmēja kaudzes ar no mājām iznestajām sabojātajām lietām. Cilvēki ar spiediena sūkņiem skaloja dubļus no māju griestiem un sienām. Ugunsdzēsēju auto arī braukāja no viena nama uz nākamo, kāpdami pat uz namu jumtiem un kārtīgi skalodami nost visus plūdu sanestos netīrumus. Dubļi siltumā radīja arī pamanāmu smārdu visā apkārtnē, bet strādājošie to šķita pat nemanām.

Cilvēki nesa lāpstas, slotas, birstes un cimdiem rokās bija gatavi palīdzēt ikvienam. Kādas mājas pagalmā straume bija sašķaidījusi smagās un biezās platsmasas ūdens tvertnes. Gandrīz ik pa pusstundai pa ceļiem izbrauca auto un nolaistīja tos ar ūdeni, jo biezajai dublu kārtai izkalstot, tā pārvērtās smalkos putekļos, kas katrai mašīnai pabraucot garām radīja dzeltenīgi necaurredzmu un kaklā nepatīkamu putekļu mākoni.

Vairāki vīri upes malā veidoja pagaidu norobežojošo sētu, lai cilvēki nenokrīt lejā pa krauju. Upes straume bija izskalojusi pamatīgu stāvkrastu mīkstajā smiltī un, ja kāds plūdu laikā būtu stāvējis uz kraujas, tad ūdens sniegtos viņam līdz padusēm, stāstīja strādnieks. Šie oranžajās vestēs tērptie strādnieki priecājās, ka viņiem par darbu maksā, jo vairums te darbus darīja aiz tīras līdzjūtības. Uzņēmums, kurā strādāja vīrs, ar ko aprunājos, uz dažādām vietām palīdzēt plūdu seku likvidēšanā sūta 150 strādniekus un acīmredzami no tā iegūst tikai labu slavu.

Kāds traktorītis bija izbraucis pa dažiem gājēju ceļiem un izšķūrējis vietām pat pārdesmit centimetrus biezos dubļus. Tā nu bija iespējams vietām iet arī pa taciņu nevis starp traktoriem un mašīnām brist pa dubļu/putekļu ceļu, kas reiz bija bijusi pilnīgi parasta asfaltēta iela.

Pie vienas no mājām, kur darbi šķita pierimuši, mauriņā bija novietota automašīna, ko plūdi bija mazliet pārveidojuši. Bez daudzajām buktēm un skrāpējumiem, tās jumts bija nošķūrēts nost un elegantais auto bija pārvērties par kabrioletu. Bija skaidrs, ka straume auto ar ievērojamu spēku panesusi zem kāda tilta.

Es stāvēju un raudzījos lejā no kāda tiltiņa uz tobrīd domāju, ka upi. Vēlāk izpētot kartē es atklāju, ka zem ūdens ir nevis upes gultne, bet parka gājēju celiņš. Izrādās, ka viss ūdens joprojām nav atgriezies upes ierastajos krastos. Daudzas vietas piesmēlušās kā bļodas, un tagad mālainajā un jau tā piemirkušajā zemē ūdens nespēj atrast ceļu projām.

Izejot pa vienu vienīgu ielu Gudnā, man iespaidu bija pārāk daudz. Reiz tas bija pavisam mierīgs privātmāju rajons, bet nu bija pilns ar strādniekiem un tehniku. Vienīgais, ko te var līdzēt, ir ņemt rokās lāpstu un rakt. Jo ko rakt te ir daudz. Es devos atpakaļ, bet aizņemta ar iespaidiem, tā arī neievēroju savu dubļos novietoto auto un staigāju kādu pusstundu to meklēdama.

Stāsti un bildes no plūdu epicentra

2011-01-15T09:24:00.004+10:00

Bildes no applūdušās Brisbenas aizvien gan izskatās baisi. Nu jau par plūdiem daudzviet liecina vien uz krūmiem, autobusu pieturām un māju sienām atstātās plūdu dubļu pēdas. Dubļi no ceļiem, kas vēl nesen šļakstījās uz auto, braucot tiem cauri, tagad jau vairumā pilsētas ir noskaloti. Bet plūdu sekas būs jūtamas ilgi.

Pilsētā daudzviet bija manāmi daži pamatīgi un citi pavisam smieklīgi centieni apturēt trakojošo plūdu ūdeni no nokļūšanas mājās. Kāds vīrs ar dēļiem nagloja ciet mājas vārtus, citur stiepa smilšu maisus un prātoja, cik tādi ietilps vienā vieglajā automašīnā un cik reizes būs jābrauc tiem pakaļ.

Daudzviet bija redzami ar maisiem apkrauti elektrības sadales skapji, jo elektrības zaudēšana varēja radīt daudz problēmu. Šajā +25 - +30 grādu karstajā subtropu vasarā, ar grūtībām iepirktais piens ledusskapjos bez elektrības draudēja palikt nelietojams ļoti ātri. Ledus maisi veikalos arī tika izpirkti strauji.

Katram Brisbenas rajonam plūdi nozīmē ko citu. Vieni priecājās, ka ūdens līmenis bijis par metru zemāks kā 1974. gadā, lai gan valdība draudēja ar ko trakāku. Citi pārdzīvoja, ka ūdens cēlies pat divus metrus augstāk kā tālajā 1974ajā.

Pavisam baisi bija redzēt gandrīz līdz jumtam applūdušu degvielas uzpildes staciju. Tās benzīna sūkņi sen vairs nebija saskatāmi un cisterna bija gandrīz pilnībā ūdenī.

Turpat līdzās parkā varēja vērot piknika galdiņu jumtus, kas vienīgie slējās ārā no applūdušās pļavas. Tas nozīmē, ka ūdens tur bija vismaz 3 metru dziļumā.

Pilsētas ielas bija pārvērtušās par kuģu un laivu ceļiem. Cilvēki savas laivas piekabinātas aiz mašīnām vilka uz plūdu skartajām vietām. Vieni, lai dotos piedzīvojumu un pārdzīvojumu braucienā, apskatīt plūdu skartās vietas, bet citi, lai vēl pēdējiem spēkiem izvestu mantas no jau applūstošajām mājām. Vairākas laivas noderēja arī, lai tiktu palīgā aizskalotajiem vai ūdens iesprostotajiem cilvēkiem.

Ar automašīnu izbraukt pilsētā vairs nevarēja, pārāk daudzas ielas bija applūdušas un tās, kas vēl nebija bija pārbāztas ar mašīnām abos virzienos un vērtīgās stundas pirms ūdens sasniedza maksimālo dziļumu pagāja sēžot sastrēgumā. Tāpēc es, aizņēmusies velosipēdu, izbraukāju ekskursijā pa seklāk applūdušajām ielām ar to.

Daudz iznāca braukāt, meklējot ceļus apkārt mazajām upēm, kas tagad plūda pa blakus esošajām pļavām un ielām, padarot tās neizbraucamas. Un tomēr ar lielu līkumu es nonācu uz klints - Kangaroo Point. No kuras pavērās lielisks skats uz trakojošo Brisbenas upi. Turpat arī interviju sniedza bijušais Austrālijas premjerministrs un tagad ārlietu ministrs - Kevins Rads.

No augstās klints varēja vērot upes straumi, kas tagad plūda pretējā virzienā. Okeāna paisums lika jau tā augstajam upes ūdenim tecēt pilsētā un tas patiešām izskatījās vareni. Brisbenas upe pilsētas centrā ir gandrīz platāka par Daugavu Rīgā un te nu tā bija ar visu savu spēku nespēdama noturēties pretī okeāna paisumam. Tilti bija trīs reiz tuvāk ūdenim, kā ierasts tos redzēt un brūni pelēki draudīgais ūdens padarīja skatu vēl mežonīgāku.

Plūdu dienās, palikusi bez elektrības, es turpināju braukāt apkārt uz skatīties. Fotokameras un mobilā telefona baterijas vēl turējās un stāsti par to, kā mums te iet nonāca arī līdz Latvijai.

Austrālijā plūdi pārņem arvien jaunas teritorijas, 11.janvāris, 2011	Plūdi sasnieguši vienu no lielākajām Austrālijas pilsētām - Brisbenu, 12. janvāris, 2011	Brisbenā plūdi pamazām sāk rimties, 13. Janvāris, 2011

Klausīties reportāžu LR1	Klausīties reportāžu LR1	Klausīties reportāžu LR1

Tagad jau ūdens atkāpies, daudzviet var redzēt mājas ar plūdu atstātajām pēdām uz sienām. Arī krūmi un koki daudzviet rāda plūdu līniju, jo viss, kas bijis zem ūdens ir klāts ar nejaukajiem dubļiem.

Dubļi siltumā sākuši rūgt un daudzus rajonus piepilda nepatīkama smaka, kas spiežas cauri arī auto, kurā mēs braucam. Cilvēki skalo dubļus ārā no mājām ar ūdens strūklām, šķiet, ka ūdens trūkums Brisbenai tik drīz vis nedraud.

Nu jau plūdi gandrīz garām, tagad sākušies pilsētas sakopšanas darbi. Plūdu postījumi tiek likvidēti ar brīvprātīgo palīdzību, cilvēki no mājām vāc ārā visu, ko plūdi sabojājuši.

Žurnālisti to nosaukuši par lielāko atkritumu izvešanu Brisbenas vēsturē. Samirkušās mēbeles, paklājus un sadzīves lietas, cilvēki krāmē ielu malās un valdība sola, ka vedīs to prom cik vien ilgi vajadzēs.

Kaimiņi redzot cilvēkus atgriežamies reiz applūdušajās mājās piedāvā palīdzību. Arī man kāds pienāca klāt: "Mums ir svaigs piens, slotas, ūdens un elektrība, ja ko vajag, esam mājā Nr. 101." Manā gadījumā palīdzība nebija vajadzīga, bet mājās, kas applūdušas pamatīgi, šāds kaimiņu atbalsts noteikti palīdz. Brisbena lēnām atkopjas, bet tas noteikti prasīs mēnešus.

Brisbenas plūdi

2011-01-12T20:28:00.003+10:00

Ir sākušies. Vēl vakar šķita, ka tas viss notiek ļoti tālu. Ziņās jau sen stāstīja par applūdušām teritorijām visā Kvīnslendā uz Ziemeļiem no Brisbenas, bet tas bija tik tālu. Šodien jau pamatīgi plūdi skāruši arī vietas, kur atrodos es.

Upes izgājušas no krastiem, ūdens nāk augšup pa lietus ūdens notekcaurulēm dažviet gandrīz kā strūklaka. Regulāri dzirdami stāsti, kā Brisbenā bija 1974. gadā, kad iepriekšējo reizi bija tik lieli plūdi. Šajā reizē atbildīgie vien brīdina, ka būs tikpat un vēl vairāk ūdens kā toreiz, bet cik vairāk - neviens nezina.

Daudzas upes tek pretējā virzienā - paisums ir ārkārtīgi augsts un dzen okeāna ūdeni atpakaļ, tā arī plūdu ūdenim nav kur palikt un ūdens līmenis ceļas strauji. Vienu brīdi vēroju kā 30 minūtēs ūdens pacēlās 30 centimetrus.

Nav jau arī nekāds pārsteigums, ka plūdi. Kvīnslendā un arī Brisbenā ir lijis jau kopš pirmsziemassvētku laika. Spēcīgais lietus nerimās dienām no vietas, un vienā no šādām dienām īsi vēl pirms plūdi bija sasnieguši Brisbenas pilsētu es devos pastaigā.

Vakar ieejot veikalā man bija pārsteigums - plaukti tukši. Sākumā nesapratu, kāpēc - vai produktus nepiegādā, vai veikalu slēdz. Vēlāk noskaidroju, ka cilvēki pēcpusdienā traki pirkušies un visu svarīgo izpirkuši.

Maize, gaļa, dārzeņi un augļi, piens un tualetes papīrs bija beidzies abos veikalos, kuros es iegāju. Cilvēki bija izpirkuši pašas vajadzīgākās lietas gatavojoties lielajiem plūdiem, par ko brīdina visur.

Veikali pat nezināja, kad būs pievedums, un nākamajā dienā jau vairs nevarēja nopirkt arī avīzes, tās vienkārši nepiegādāja. No rīta puses veikalu plauktos gan bija svaigs piens, bet lēnām tie atkal jau sāka kļūt tukšāki.

Es visu nakti palīdzēju krāmēt kastes auto un vest tās no applūstošās pilsētas malas uz citu pusi, kur ir kalns un mantas var saglābt. Tā nu divās mašīnās mēs neskaitāmos braucienos turp un atpakaļ aizvedām visu svarīgo uz drošāku vietu. Pēc procesa kājas bija dubļos visā garumā, jo lietus izmērcētā zeme arī bija gatava iesaistīties.

No rīta jau septiņos devāmies turpināt procesu, bet, kur vien braucām, tur ceļš applūdis. Tā pēc kādas stundas braukāšanas mēs nolēmām iet pāri applūdušajiem ceļiem ar kājām. Atstājuši mašīnu kalniņā un noskaidrojuši no vietējiem, ka 1974. gadā tā vieta neapplūda, mēs sākām brist.

Pārejot vienai peļķei, priekšā bija nākošā un jau dziļāka. Lenām parādījās arī straume, kas līdz celim dziļā ūdenī nekaitēja, bet sasniedzot paduses aiznesa vienu no mūsējiem lejā pa upi. Par laimi viņam izdevās pieķerties pie kāda nojumes staba un divi citi vīri palīdzēja uzrausties uz jumta. Mēs steigšus nosūtījām palīgā turpat sastapto glābēju laivu, un devāmies atpakaļ, jo mūsu kalniņā atstātā mašīna jau draudēja tikt iesprostota uz saliņas.

Man lietū apstaigātais rajons nu jau ir applūdis, pļava ir zem ūdens un arī zem dzelzceļa tilta vairs ar auto nevar izbraukt, upe straumē tek pāri nelielajam tiltiņam un arī pa blakus esošajām pļavām.

P.S. Lai arī esmu palikusi bez elektrības apgādes, man viss ir kārtībā, un viss ir droši.

Klīvlendas pastaiga

2011-01-05T18:40:00.001+10:00

Gada sākumā nolēmu doties pastaigā gar okeānu. Ilgi pētīju karti līdz sapratu, ka uz jūrmalu Brisbenā jābrauc krietns gabals, lai gan pilsēta atrodas okeāna krastā. Daudzviet te nevar nemaz noeiet ūdens malā, jo krastā ir plata josla ar dubļiem vai mangrovju džunglis, caur kuru izbrist nav iespējams.

Nolēmu braukt uz Klīvlendu - Brisbenas priekšpilsētu, kas atrodas tieši okeāna krastā un no kuras prāmīši atiet uz pilsētai tuvākajām pludmalēm uz dažādām salām.

Prāmīša biļeti man pirkt negribējās un diena jau arī bija pusē, tāpēc izlēmu pastaigāties turpat pa Klīvlendu - mīlīgo piekrastes rajonu, ko man nupat gribējās nosaukt par pilsētiņu. Klīvlendas ragā pēc gara gājiena atklājās, ka nekā, ko redzēt, tur nav. Bāka gan bija skaista - tā senāk bijusi galvenā navigācijas zīme kuģiem okeānā starp salām.
Tomēr es pēc īsām pusdienām devos prom no Klīvlendas raga (Cleveland point) uz rajonu, kas piepildīts ar maziem kanāliņiem, lai katras mājas pagalmā būtu laivu piestātne. Tur atradās arī mākslīgi veidotas smilšu pludmales, kurās es vēroju skraidām mazus krabīšus un dzesēju kājas duļķainajā okeāna ūdenī.

Sidnejas-Hobārtas regate

2010-12-27T14:40:00.009+10:00

Katru gadu 26. decembrī Sidnejas osta piepildās ar jahtām un skatītāju kuģiem. Ir laiks Sidnejas-Hobārtas regates startam. Arī šogad gandrīz deviņdesmit jahtas devās 628 jūras jūdzes garajā ceļā uz Hobārtu. Šī regate ir viena no grūtākajām okeāna regatēm un ir izaicinājums visiem, kas tajā piedalās.

Jahtas sacensības sāk Sidnejas ostā, dodas pa Tasmānijas jūru gar Austrālijas piekrasti, šķērso Basa jūras šaurumu, kas atdala Austrāliju no tās salas Tasmānijas un tad gar Tasmānijas austrumkrastu nonāk līdz Derventas upei, kas floti ieved Hobārtā. Tieši Basa šaurums spēcīgo straumju, lielo viļņu un strauji mainīgo laikapstākļu dēļ ir viens no bīstamākajiem jahtu ceļā uz dienvidiem.

Lielās maksi jahtas (Wild Oats, Investec Loyal, Wild Thing, YuuZoo, uc.) Hobārtu sasniegs pirmās, iespējams pat mazliet vairāk kā divās dienās. Šobrīd tieši Wild Oats, ko konkurenti ironiski dēvē par Wild Porridge (Mežonīgo Putru (Wild Oats - Mežonīgās Auzas)), ir vistuvāk finišam un lēnām kāpj augšup arī kopvērtējuma tabulā. Dalībnieku sarakstā atrodamas arī deviņas "Sydney" klases jahtas, septiņas amerikāņu Reichel/Pugh dizainētās jahtas (viņi radījuši arī Melges) un Eiropā mazliet ierastākas jahtas - astoņi Beneteau, divas X-jahtas un Volvo-60, pa vienai Archambault 40, Baltic 46 un pat kruīzniece Salona 44. Līderos pēc labotā laika šobrīd ir jahta "Ichi Ban" (Jones 70), kas būtībā ir pārveidota Volvo 70.

Nonākusi Sidnejā īsi pirms regates starta, es meklēju iespēju apskatīt sacensībās startējošās jahtas. Bet izrādījās, ka tās visas slēpjas privātos dokos un iziet pēdējos sagatavošanās darbus. Nav kā Tall Ships Race, kad jahtas pieejamas apskatei, bet to komandas satiekamas vietējos bāros.

Sacensībās daudzu burātāju kontā ir vairāki starti Sidnejas-Hobārtas regatē, komandās atrodami burātāji, kas šajā regatē piedalījušies vairāk kā 20 un pat 42 reizes. Protams ir arī jahtas un to komandas, kas pirmo reizi dodas pretim šim izaicinājumam, bet pieredze notiekti noderēs. Pēdējo reizi tik nelabvēlīgi laikapstākļi un tāda vētra okeānā regates laikā bija pirms sešiem gadiem. Prognozes liecina, ka arī šogad stipri dienvidu vēji kavēs jahtas to ceļā uz Tasmāniju un radīs pamatīgus viļņus. Vēji sacensībās Basa šaurumā brāzmās sasniegs 50 mezglus un viļņi uzšūposies līdz 5 metru augstumam.

Skatoties regates startu, es gaidīju shematiski attēlotus jahtu manevrus gluži kā pierasts Volvo Ocean Race, bet Sidnejas-Hobārtas regatē tādu nebija. Pirmkārt, pārraidi nodrošina vietējais TV kanāls, otrkārt, arī dažādo jahtu dēļ sacensība nav tik līdzīga, un īsajā posmā, kamēr jahtas ir ostā, neviens lieki neriskē, jo priekšā tomēr vēl ir garš, grūts un bīstams ceļš. Piecas minūtes pirms starta un mazliet pēc tā arī video.

Prestižā Sidnejas-Hobārtas regate prasījusi daudz pūļu un ieguldījumu jahtu sagatavošanā. Obligātais drošības ekipējums, kas pēc traģēdijas 1998. gadā ievērojami papildināts (individuālie EPIRB, utt), maksā ievērojamu naudas summu. Arī buras daudzām jahtām radītas īpaši šīm sacensībām, 600m² lielie genakeri, kevlar un citu vēl īpašāku materiālu grotburas palīdzēs jahtām uzvarēt šajā garajā sacensībā.
Viena jahta jau izstājusies no regates - pirmās nakts spēcīgais lietus, pērkons un krusa sabojājusi jahtas "Jazz Player" grotburu, jahta atgriežas ostā un ļoti iespējams nebūs vienīgā, kas izstāsies. Pirmā sadursme sacensībās notika startā - jahta "Wild Thing" ieskrēja zvejnieku laivā, kas veda mediju pārstāvjus. Motorlaivas vadītājs neticēja, ka maksi jahta spēj lidot ar ap 14 mezglu ātrumu un tam nebija kur palikt citu skatītāju laivu dēļ. Sadursmē salocījās zvejas kutera aizmugures reliņa stienis un jahtai tika pamatīgi bojāts bukšprits, kas nu atņems "Wild Thing" iespēju sacensību laikā pacelt vairākas priekšburas. Iepriekšējā vētrā 2004. gadā šī pati jahta bija vadībā, bet tad nolauza kantējamo ķīli un apgāzās, liekot komandai glābties uz plosta.

Startu vērojot, es ar lielu pārsteigumu tur pamanīju jahtas, kas redzētas kādā regatē, kur man bija gadījies burāt. Sacensībās, kurās es piedalījos 2010. gada jūnijā, startēja arī jauna oglekļa šķiedras jahta "Ocean Affinity" un jahta "Patriot", abas tās kopvērtējumā uzvarēja jahtu "Blunderbuss" (Beneteau First 40.7), kuras komandā bija gods būt man. Tagad visas trīs šīs jahtas cīnās par vietu klasē un kopvērtējumā arī Sidnejas-Hobārtas regatē. Izrādās, ka man iznācis burāt uz vienas no Sidnejas-Hobārtas regates jahtām. Manos pienākumos tajās sacensībās ietilpa darbi forā - pacelt un halzēt divus spinākerus un tikt galā ar daudzajiem fokiem, kurus dienas laikā mēs nomainījām. Šķiet, ka arī Sidnejas-Hobārtas regatē "Blunderbuss" dodas ar to pašu veco kevlar grotu, ar ko tā startēja vietējos mačos pirms pusgada un to pašu pieredzējušo komandu, ar kuru kopā cīnījāmies par uzvaru.

Vēl priecīgāka es biju Sidnejas-Hobārtas regatē pamanot ļoti skaisto jahtu "Wedgetail", kuras nosaukums šobrīd ir "Rodd&Gunn Wedgetail". Tieši šo jahtu es bieži apbrīnoju tās elegantās formas dēļ, ejot garām tai jahtklubā RQYS. Mūsējai kaimiņos regulāri stāvošo jahtu kādā agrā rītā pēc gara un grūta burājiena man gadījās arī nofotografēt, un nu jau tā ir 10.vietā Sidnejas-Hobārtas regatē gan pēc kopējā, gan pārrēķinātā laika.

Te arī daži video no šī gada sacensības ar jahtām "Dawn Star" (Baltic 46) un manis burāto "Blunderbuss".

Un pāris video no starta un jahtu cīņas Sidnejas ostā apņemot pirmo marku.

Ziemassvētki siltajās zemēs

2010-12-26T08:56:00.004+10:00

Vispirms jau pilnīgi nemaz nav Ziemassvētku sajūtas. Arī veikalu skatlogu noformētāji ir visai kūtri un uzkar tikai pa kādam rotājumam. Cilvēki šķiet nemaz nepriecājas par Ziemassvētku tuvošanos, izņemot iepirkšanās drudzi un garās brīvdienas. Un tomēr, dāvanas, Santa Klauss un citas ar Ziemassvētkiem saistītās lietas ir neizbēgamas arī šajā ķenguru zemē.

Pilsētas rotā no plastmasas un gaismiņām veidots konuss, kas atgādinā Eiropā redzētās īstās egles. Sidnejas egle esot pat viskrāšņākā visā Dienvidu puslodē, vismaz gaismiņas tai ir visvairāk, tā apgalvo Sidnejieši. Brisbenas egle rotāta ar milzīgu no saules baterijām veidotu zvaigzni galā un rāda pilsētas domes ideju par atjaunojamo enerģiju. Nezinu, vai gaismiņas, kas mirdz eglē tiek darbinātas no zvaigznes iegūtās saules enerģijas, bet doma tāda noteikti ir.

Nolēmusi izbaudīt Ziemassvētkus kādi nu tie šogad iznākuši, es ķēros pie egles meklēšanas. Austrālijā aug visai dīvaini un neierasti skuju koki un es nolēmu, ka var iztikt arī bez tiem. Palmas zars šķita daudz atbilstošāks +30 grādu karstajai vasarai un es dienām no vietas meklēju kādu aizsniedzamā augstumā. Un tad es to atradu, nevis zaru, bet palmas ziedu.

Mana egle šogad ir palmas zieds, kas kļuva par manis pašas privāto Džošua koku. Savu palmas ziedu es ieguvu no kādas palmas, kas auga uz Džošua ielas un šajā gadījumā man saistījās vien ar kādu sen iznākušu mūzikas albumu.

Palmas zieds nokļuva mājās un ar lielām cīņām tika ielikts ūdens burkā, pirmajās dienās man nācās burku papildināt ar svaigu ūdeni gandrīz katru stundu. Palmas zieds dzēra ūdeni neiedomājamā ātrumā un es neticēju, ka spēšu to uzturēt turpmāk. Atgriežoties no pāris dienu garā brauciena uz Sidneju, atklājās, ka mana "egle" ir ievērojami mainījusies. Ūdens sen jau bija izdzerts un visas mazās bumbiņas uz zariem bija nokritušas, radot ievērojamu nekārtību. Nu mana egle tika notīrīta un atlikums no tās atkal uzstutēts goda vietā. Šoreiz sakaltušais palmas zieds ieguva arī svētku rotājumus un jaunas dāvanas zem tā.

Ziemassvētku noskaņas radīšanai man ļoti izlīdzēja kādas šejienes latvietes samīcītā piparkūku mīkla. Divas mazas mīklas paciņas izstiepās vairākās plātēs piparkūku, kas ar pudeli plāni izveltnētas iznāca tiešām kārdinošas. Piparkūku formas pie rokas nebija, tāpēc tapa mazas eglītes (trijstūru formā), bet vēlāk tiekot pie lielāka mīklas daudzuma arī eleganti rombiņi, kas ievērojami paātrināja piparkūku cepšanu un izskatījās lieliski.

Arī pīragi un pelēkie zirņi šajos Ziemassvētkos neizpalika. Kopīgi mēs radījām gardos "riekstiņus", kuru pildījuma viena bundža uzsprāga izmēģinot, bet divas pārējās radīja lielisku pildījumu un mini keksiņu forma palīdzēja izcept cepumu pamatni.

Tā nu beigās trūkstošo Ziemassvētku noskaņu izdevās radīt ar no Latvijas iesūtītajiem sniegotajiem video, dažādiem gardumiem un klasisiki vismaz astoņiem ēdieniem uz Ziemassvētku galda. Patiesībā jau te būtu jāsvin gandrīz Jāņi, jo Austrālijā ir vasaras vidus. Garākās naktis, sniegu un citus Ziemassvētku dabas notikumus šeit aizstāj vasaras vidus ar šogad nerimstošo lietu, siltumu un gaismu. Ej nu tiec skaidrībā, kā īsti jāsvin svētki, kas saistās ar tik daudzām tradīcijām, kuras šeit vienkārši nav iespējams īstenot. Droši vien gluži kā šogad es, jārada pašai un jābauda kādi ir.

Smaržīgais frandžipani koks

2010-12-15T20:41:00.001+10:00

Visā Brisbenā uz gandrīz katra stūra var redzēt šos manuprāt, Austrālijai tik raksturīgos kokus - Frandžipani (frangipani jeb Plumeria). Patiesībā šis oleandram līdzīgais jauki smaržojošais koks - frendžapenī nāk no Meksikas un Dienvidamerikas. Izplatījies tropos, tas eleganti papildina arī daudzu Austrālijas pilsētu ielu malas un dārzu stūrus.

Frandžipani aug kā zems koks ar plati izstieptiem zariem un zied gandrīz visu silto tropu gadu. Tuvojoties ziemai, tas nomet ziedus un vēlāk arī lapas un apmēram mēnesi stāv kails, atgādinot spocīgo filmu skatus.

Līdzko siltā Brisbenas ziema ir garām, frandžipani sāk dzīt lapas zaru galos un jau pavisam drīz koks ir klāts ar smaržīgiem ziediem. Daudziem frandžipani kokiem ziedu ir pat vairāk kā lapu.

Krāsas dažādo frandžipanī koka tik ierasto tēlu un iepriecina garāmgājējus. Sākot ar visizplatītāko balto ziedu ar dzelteno viduci, kas atrodams pilsētas apstādījumos un bieži ieaudzis arī pilnīgi dīvainās vietās. Tomēr Brisbenā tieši balti dzeltenā frendžipani ir visiecienītākā un līdz ar to arī visparastākā.

Visretākā no visām ir tumši sarkanā frendžipanī, tā arī visvēlāk tiek pie lapām un pašlaik tās ziedi vēl tikai plaukst. Tomēr šī ir viena no skaistākajām un visretākā, līdz ar to arī izpelnās kādu šķību kaimiņu skatu, jo šos viegli kopjamos kokus audzē gandrīz katrā dārzā.

Pieejamas arī frandžipani, kas zied maigi un arī koši rozā krāsā, kā arī visādās kombinācijās apvienojot dzeltenos un sārtos toņus.

Atkarībā no krāsas un paveida mazliet arī atšķiras frandžipani koka ziedu forma, tomēr vienmēr saglabājot klasisko piecu ziedlapiņu ziedu ar vienmērīgi izkārtotām ziedlapiņām, kurām katrai viegli uzlocītas maliņas. Vienmēr pilnīgi perfektais zieds iekļuvis daudzos attēlos, ar to rotā mašīnas to sēdekļus un citas vietas, kur vien iespējams uzlīmēt bieži redzēto frandžipani zieda uzlīmi.

Brisbenas vasarai sākoties frandžipanī koki ir pilni ar ziediem, pēc lietus taciņas zem kokiem klātas ar šiem ziediem un visu vasaru ejot zem šī koka ikviens varēs just spēcīgi saldo smaržu, kas piepilda karsti tveicīgo pilsētas gaisu.

Domāju, ka tieši smaržas dēļ daudzi parki izvēlas frandžipani stādīt alejās un tad nu esot tur tuvumā viss gaiss smaržo. Tieši pēc smaržas arī es bieži vien pamanu kārtējo frandžipani, kam gadījies paiet garām. Un tieši Brisbenas ielām tik raksturīgās smaržas dēļ suvenīru veikali pārdod frandžipani smaržas, ziepes un citus kosmētikas līdzekļus.

Zālē atrodot skaistos, tīros un trauslos ziedus, tā vien gribas kādu no tiem pacelt, iespraust matos un atlikušo dienu just cik spēcīgi tas smaržo. No matos iespraustā zieda smarža līdz paša degunam nonāk bez lielām pūlēm, esmu pārbaudījusi.

Marakujas vītenis uz sētas

2010-12-14T09:03:00.000+10:00

Passions, marakuja jeb passion fruit ir lielisks, sulīgs un gards auglis. Tieši tādēļ arī daudzviet tā vītenis noaudzējis sētas. Privātmāju rajonā lielās zaļās lapas karājas gandrīz no katras trešās sētas un arī mans balkons bija apaudzis ar šo gardā augļa vīteni. Augļu daudzums atkarīgs no tā, cik plaši spēj izplesties marakujas auga saknes. Tām patīk mitrums un es esmu redzējusi to augam pat ūdens vannā.
Marakujas vītenis, izaudzis pietiekami liels sāk ziedēt un tad palieli balti violoeti ziedi jau nozīmē visai drīzus augļus, jo Brisbenas karstumā viss aug ievērojami ātri.

Jau drīz zieda centrā aizmetas bumbulis un zieds lēnām sakalst. Auglis aug lielāks un drīz sakaltušais zieds redzams vien tikai augļa pašā galā. Izaudzis tāda laba ābola lielumā, mazliet ovālais auglis turpina uzsūkt ūdeni, pārvēršot to saldā sulā un kopā ar sev līdzīgiem augļiem karājas pie sētas vēl kādu brīdi.

Ir dažādas marakujas, dzeltens, sarkanas un citādas, bet no ārpuses augļi sevišķi neatšķiras, būtiskākais ir sēklas apņemošā recekļa krāsa. Austrālijā visizplatītākās ir dzeltenās marakujas, bet var tikt arī pie sarkanām, garša gan sevišķi neatškiras.

Marakujas jeb passiona bumbuļi lēnām sāk krāsoties, kad tos pietiekami ilgi apspīd saulīte. Tie kārdinoši karājas pie tavas vai kaimiņa sētas un tā vien aicina noplūkt, bet labāk ir pagaidīt, līdz sēklas auglī ir nobriedušas tā pamatīgi un tas sasniedzis savu garšīgāko un smaržīgāko stāvokli.

Tumši lillīgi, vai bāli rozīgi marakujas augļi ir gatavi un tos noplūkuši mēs varam ķerties klāt. Biezā miza visai ātri izžūst un sačervelējas, bet tas joprojām neatstāj lielu iespaidu uz gardo un sulīgo mīkstumu, kas apņem sēklas.

Reiz sācis ražot, marakujas vītenis turpinās ilgi, bumbuļiem pilns tas priecēs ciemiņus un no vienas sētas pāris spaiņi augļu droši, ka sanāks. No rīta ar karotīti izēsts sulīgais marakujas auglis, vai augļu salātos smaržai vien iemaisīts, tas priecēs gan garšu, gan dārzu mīļotājus.

Veikalos šo augli tirgo vairumā, tirgū nopērkami 10gab par vienu latu un ir arī iespēja izvēlēties no persika izmēra līdz paliela citrona apmēriem. Un tomēr ir daudz patīkamāk šo augli, kad vien kārojas, noplūkt no uz sētas augošā vīteņa, kas gan sētu padara skaistāku, gan vēderu priecīgāku.

Cikāžu apsēstā pilsēta

2010-12-13T08:01:00.002+10:00

Vienalga vai vēlā nakts melnumā, vai pēcpusdienas saulē Brisbenas koki un krūmi ir pilni ar tām. Ziemā tās dzirdēja mazāk, bet tagad vasaras karstumā cikādes atkal trokšņo gandrīz nepārtraukti.

Sākumā nonākot Brisbenā šī skaņa mani nervozēja, kaitināja un brīžiem šķita, ka vairs nespēšu te dzīvot. Cikāžu dziesma man atgādināja elektrības čirkstēšanu un dzirksteļošanu un, pilnīgi saprotami, zemapziņā radīja trauksmi. "Briesmas - elektrība!" man galvā nemitīgi dunēja līdz iestāstīju sev, ka šī skaņa nav no bīstamajām. Nu esmu tā pieradusi pie nepārtrauktās zumoņas, ka pat pati skaļākā no tām, kad kāda no nešpetnajām cikādēm ir iemetusies krūmā, kam stāvu līdzās, mani sevišķi vairs nesatrauc.

Daži salīzina cikādes ar sienāžiem vai siseņiem, bet varu droši teikt, ka kukainis ar milzīgām acīm, lieliem caurspīdīgiem spārniem un briesmīgo balsi vairāk līdzinās milzu mušai. Tieši tādēļ manai kamerai nav izdevies noķert attēlu ar šo nešpetno radījumu. Bet skaņu gan kādā nakts melnumā nākot mājās, es esmu ierakstījusi. Tā atgādina elektrības kastes sīkoņu ievērojami skaļākā izpildījumā.

Brisbenas lietus sezona

2010-12-11T15:12:00.001+10:00

Šķiet, ka Brisbenā vasaras vietā ir sākusies lietus sezona. Šogad līst negaidīti daudz priekš Austrālijas, daudzos štatos nolijis rekordliels daudzums lietus un daudzviet jau kuro reizi atkal izsludināti plūdu brīdinājumi. Brisbenas subtropu lietus protams ir patīkami silts un gluži kā citās tik pat siltās vietās arī šeit lietus karstās vasaras dienās sagaidāms katru dienu.

Dienas karstumā ūdens no pilnīgi visurienes iztvaiko nenormāli lielos apmēros. Lielu daļu zaudē atklātās ūdenstilpnes, arī augi, lai kā censtos nosargāt ūdeni, caur lapām to tāpat atdod prom, arī zemē esošais ūdens tvaiko strauji, zemi padarot par pulveri un tieši tādēļ laistīšana no rīta vai pa dienu, ir lieka ūdens izsķiešana. Puķes jālaista ir vēlu vakarā, kad saules karstums mazliet atkāpies. Daudz ūdens zaudē arī cilvēki, daļu no tā izsvīstot, tādēļ, lai pasargātos no sāpošas galvas, reiboņiem un citiem ūdens zaudējuma nepatīkamajiem simptomiem, dienā jādzer ievērojams daudzums šķidruma.

Tikko gaiss paliek vēsāks, viss šis ūdens gāžas lejā ar ievērojamu steigu. Lietus ir spēcīgs, ielas pārvēršas upēs un tie, kas uz ielas piedzīvo strauju dušu. Te ar minūtes precizitāti gluži kā filmās par Austrāliju iespējams sajust brīdi, kad līs. Gaiss paliek spiedīgāks, mitrāks un tad iet vaļā. Reizēm patīkami stāvēt uz terases un raudzīties šajā traki skaļajā ūdens stihijā, kas samērcē lapas, atveldzē augus un atvēsina sakarsušo gaisu.

Gabba kriketa stadiona zaļā zāle

2010-12-10T18:04:00.002+10:00

Novembra beigās piecu dienu garumā Brisbenā valdīja kriketa drudzis. Uzreiz otrpus upei rajonā, ko sauc par Woolloongabba (no sena aborigēnu nosaukuma), pulcējās kriketa līdzjutēji no Lielbritānijas un Austrālijas. Īpašā apaļā stadionā, ko dēvē par Gabba stadionu (mīļi saīsinot rajona nosaukumu), tikās abu valstu komandas, lai piecas dienas ilgā spēlē izcīnītu uzvaru. Tas viņiem neizdevās, spēle beidzās neizšķirti un komandām jāspēlē vēlreiz, šoreiz Adelaidē un atkal piecas dienas.

Televīzijas, radio un avīzes par kriketu vien stāstīja. Arī vilcienā braucot, pasažieri visos maršrutos tika informēti, kur jākāpj ārā, lai pārsēstos uz vilcienu, kas aizvedīs uz kriketu. Skatoties televīzijas reportieru sajūsmas saucieniem pavadītos lieliskākos momentus no dienas spēlēm, manī neradās skaidrība par šī sporta noteikumiem. Kāds met bumbu, kāds atsit, tad vairāki lec kājās un priecājās. Diemžēl abu valstu komandas ir tērpušās klasiski baltajos tērpos un ir neispējami izšķirt, kuri ir priecīgi un par ko. Jūsu uzmanībai komerctelevīzijas ziņu stāsts par kriketa spēli ar visiem man neizprotamajiem "lieliskajiem momentiem".

Izrādās, ka Gabba kriketa laukums ir jau dikti sens, te pirmo bumbu kāds ar koka nūju atsita jau 1895. gadā un Austrālijai tas ir ļoti sen. Pirms 10 gadiem stadions ar 40 tūkstoš vietām tika pamatīgi pārbūvēts. Un tagad piecu dienu garumā, Austrālijas kriketa komanda "Ashes" jeb pelni, te mēģināja uzvarēt sāncenšus no Lielbritānijas.

Zālainais laukums ir 170m garš vienā un 150m otrā virzienā. Tā sagatavošana kriketam ir vesela māksla. Zālei jābūt pietiekami atsperīgai, lai no tās kriketa bumba atlēktu pareizā virzienā un ar konkrētu ātrumu. Ļoti īsā zālīte tiek veltnēta ar milzīgu ceļa rulli un reizēm laukumu vai tā vietas pārklāj ar lielu baltu pārklāju. Bildē var redzēt četrus vīrus cīnoties ar milzīgo pārklāju un arī zāles rulli.

Kvīsnlendas kriketa klubā, kas atrodas tribīņu augšdaļā ar skatu uz laukumu un pasniedz gardus ēdienus, gadījās nonākt arī man. Te pat spēlētāji tiekot ielaisti tikai īpašos gadījumos, tā kā es jutos pagodināta. Kriketa suvenīri un ierāmētas slaveno spēlētāju aizsargmaskas un nūjas manī īpašas emocijas gan neizrasīja.

Iespēja uzkāpt uz kriketa laukuma, kur tikai pirms nedēļas bija notikusi lielā slavenā spēle un par ko bija dzirdēts tik daudz, gan sagādāja prieku. Es staigāju pa zaļo, atsperīgo biezo velēnu un apčamdīju to no visām pusēm. Protams, pirms iziešanas laukumā tika pieteikts, ka augstpapēžu kurpes ir jāvelk nost.

Zinātāji komentēja, ka šis stadions ir īpašs, jo sēdvietām pāri ir jumts un tā dēļ neesot jāskatās tieši saulē, lai redzētu kas notiek uz laukuma. Ilgi gan domāju, kā nelielais jumts spēj palīdzēt pret acīs spīdošu sauli, un joprojām nesaprotu. Milzīgais zālainais laukums šķita visai parasts un zāle izskatījās gluži tikpat zaļa, kā visur citur. Sēdvietas visapkārt stadionam bija tukšas un tikai iztēle spēja iedomāties tās pilnas ar aizrautīgiem kriketa līdzjutējiem. Pieļauju, ka kriketa skatītājiem uzkāpšana uz Gabba kriketa laukuma bija vēl lielāks piedzīvojums, bet arī mani tas iepriecināja, jo kā nekā šis ir mans pirmais stadions Austrālijā, kur es pastaigājos pa rūpīgi aprūpēto zāli, kur mūzikas koncerti gan nenotiks nekad.

Dzīvojamais koks

2010-12-09T19:17:00.002+10:00

Kāds pavisam dīvains koks kļuvis par ikdienu bērniem, kas dodas spēlēties uz New Farm parku Brisbenas upes krastā. Arī pieaugušie bieži vien aizklīst prom no rožu dārziem un nonāk šī unikālā koka pakājē. Banjan vīģes stumbrs nu nepavisam nelīdzinās iepriekš redzētajiem daudz un dažādajiem kokiem. Esmu pārsteigta, ka tieši baobabs kļuvis par starptautiski pazīstamu koku, ko zina arī tie, kas nekad to nav redzējuši. Manuprāt dažādo vīģu koku paveids Banjan vīģe arī būtu pelnījis nokļūt bioloģijas grāmatās un multfilmu stāstos.

Banjan vīģes koks (Banyan) ir īpašs tieši tā gaisa sakņu dēļ. Tas izaug milzīgs galvenokārt plašumā un no spēcīgajiem zariem kar lejup gaisa saknes, kas ar laiku sasniedz zemi, ieaug tajā un kļūst par balstu aizvien smakākajam zaram. Tā šādi zari visos virzienos turpina augt vēl desmitiem metru prom no koka, lēnām veidojot sakņu labirintus un pat veselas sienas.

Indijā vienā šādā kokā dzīvo pat veselas kopienas, jo atliek vien iestutēt pāris dēļus kaut kur starp šīm saknēm un izveidojas vesela istaba. Tuneļi un labirinti starp šīs varenās vīģes gaisa saknēm ir aizraujoši apskates objekti.

New Farm parkā Brisbenā, pēc tam kad šāds Banjan vīģes koks aprija parka soliņu, tajā tika izveidots bērnu spēļu laukums. Slidkalniņi, tuneļi un laipas, iebūvētas starp koka saknēm tā ēnā ir aizraujoša spēļu vieta arī leiliem bērniem manā vecumā.

Pa zemi skaridīt un slēpties starp koka sakņu izveidotajiem tuneļiem ir tiešām aizraujoši, bet naktī tos apskatīt paliek patiešām baisi. No visām pusēm krītošās ēnas mazliet biedē, un tumsā no tik daudziem šauriem tuneļiem uzglūnošās "briesmas" liek aizrauties elpai. Nevar arī zināt, vai šonakt kāds no bezpajumtniekiem nav nolēmis koku izmantot par naktsmājām, kā dara daudzviet Indijā.

Viens nu gan ir skaidrs, Brisbenas tūrisma biroja ieteikto apskates vietu sarakstam iesaku noteikti pievienot arī New Farm parku un lielisko spēļu laukumu ar pieaugušo izmēra slidkalniņu varenajā vīģes kokā. Plašais koks, kas iztiepis zarus desmitiem metru visos virzienos, nodrošina ēnu sakarsušajiem un vienlaikus parāda uz ko ir spējīga daba, ja tai dod pietiekami ūdens un siltuma.

Brisbenas mode

2010-12-06T19:40:00.003+10:00

Nonākot šajā pasaules pusē diezgan drīz es pamanīju, ka cilvēki šeit ģērbjas citādi. Protams, silta laika mode krietni vien atšķiras no kažoku un sniega modes, un tomēr brisbeniešu gaume man šķita visai aizraujoša. Drīz vien mani mēģinājumi to atklāt un izpētīt beidzās, jo es vienkārši pieradu pie tā, kā izskatās cilvēki man apkārt.

Te neviens īpaši neuztraucas par to, ko velk mugurā un pat visbriesmīgākās kombinācijas tiek pasniegtas ar lielu devu lepnuma, bieži vien ņemot vērā arī tajās ieguldīto naudu. Lieli un silti augspapēžu zābaki un minikleitiņa uz lencītēm nav nekas pārsteidzošs. Brisbenietēm arī taču gribas uzpucēties zābakos, un ja temperatūra nekad īsti nenokrīt zem +20C, tad nekas cits neatliek, kā vilkt tos kopā ar ko pavisam plānu.

Ja esi nolēmis iegādāties ko gaumīgu, tad atliek pavadīt pāris dienas meklējumos, līdz beigās atmetis ar roku, tu nolemsi, ka vecās no Latvijas līdzatvestās drēbes joprojām ir labas gana. Veikalu piedāvājums gan ziemā gan vasarā ir visai labs spogulis brisbeniešu gaumei. Pilnīgi nesaderīgu, koši briesmīgu krāsu apģērbi un melni pelēki maisveidīgi izstrādājumi piepilda Brisbenas veikalu plauktus.

Bērnu apģērbos pamatīgi dominē rozā krāsa meiteņu apģērbos, ja uz ielas manīsi pirmsskolas vecuma meiteni, droši zini, ka vismaz viena lieta tai būs rozā, bet visbiežāk mazās princeses tiek ietērptas rozā no galvas līdz kājām, iespējams, ka veikalos citas krāsas drēbītes un aksesuārus nemaz nevar nopirkt. Visdažādākie rozā toņi populāri arī lielu meiteņu apģērbos un te nu modeļi mazliet pat bērnišķīgi uzjautrinoši.

Lai gan Latvijā apģērbu veikalos bieži lasām - ražots Ķīnā, Bangladešā, Šrilankā, Indijā, un citās Austrālijas "kaimiņvalstīs", tā vien šķeit, ka Latvijas veikalniekiem gaume ir krietni vien labāka. Atvest elegantās drēbes no Indijas vai Ķīnas uz Austrāliju noteikti ir daudz tuvāk, bet šeit no tām pašām valstīm nonāk tie pabriesmīgā izskata ražojumi.

Arī skolas bērniem obligātā formas tērpa valkāšana sevišķi nepalīdz, jo lai svārki derētu visām klases meitenēm no tievi garajām līdz ievērojami apaļīgajām, to modeļi ir visai primitīvi bieži ar dīvainām faltēm, un tad nu meitenes tos spiestas nēsāt kā nu kurai der. Dārgās privātskolas mazlit vairāk iedziļinājušās skolasformu modē, un papildinājušas to ar žaketi, cepuri, šalli, vai ko tik pat aizraujošu, kas pēc skolas noteikumiem ir jāvelk ceļā uz un no skolas.

Klasiski kankarīgās drēbes šeit ir pilni veikali, tās var atrast lētajās bodītēs un arī izsmalcināti ekskluzīvos salonos, audums, kas sintētiski sprakšķ, pland un karājas uz tavām daiļajām vai ne visai elegantajām formām. Bieši vien apģērbi tiek papildināti ar rotājumiem - puķēm vai volāniem, kas ne vien nepieder krāsās, bet visu drēbi padara vēl lētāku skatā.

Bieži vien veikalā paņemot rokā kādu drēbi, nekļūst skaidrs, kas ar to darāms - kleita, svārki vai krekls izskatās ļoti līdzīgi, galvenokārt maisveidīgā piegriezuma dēļ.

Viselegantākās Brisbenā, manuprāt, ir sievietes no Āfrikas, kas savos krāsainajos auduma gabalos ietinušās un krellēm rotājušās, patiešām rada gaumīgu iespaidu, arī indietes un citas meitenes no Āzijas ģērbjas gaumīgi tradicionāli savai tautai, arābu meitenes ar gari pelēkajām kleitām, kas neizrāda formas, piesedz matus un reizēm arī acis, ir vienas no elegantākajām meitenēm Brisbenā.

Un, protams, arī eiropietes, kas par spīti nekur nederīgajam piedāvajumam vairumā veikalu, spēj atrast un sakombinēt visai gaumīgus tērpus. Mani joprojām glābj no Latvijas līdzi paņemtās drēbes, par kurām bieži vien saņemu arī komplimentus no vietējām sievietēm uz ielas un veikalos, acīmredzot pavisam neglābjama šī situācija nav.

Ziedu paklājs pēc lietus

2010-12-03T08:16:00.002+10:00

Vakar Brisbenā pamatīgi lija, lietus lāses aizsedza skatu uz pilsētu un nopludināja arī dažas autostāvvietas. Šorīt no rīta dārzā peļķes bija pamatīgas, bet lietus bija pārstājis. Augi ļoti priecājās par šādu atsvaidzinājumu un, lai gan Brisbenā jau vasara, lielo karstumu vēl nav nācies ciest, jo ir apmācies. Visā Austrālijā šopavasar nolijis rekordliels lietus daudzums. Dambji ir pilni ar ūdeni un daudzviet jau izsludināti plūdu brīdinājumi.

Pēc spēcīgā lietus Brisbenas ielās ir mitrs un mazliet sutīgs. Ejot pa taciņām joprojām skatu priecē daudzie ziedošie krūmi, kas tagad parūpējušies par ziedu paklāju. Krāsainās puķes klājieniem vien atrodamas zem katra ziedošā krūma, tās pārklājušas takas pa kurām man jāiet un liek doties tām pāri. Ziedu paklājs, ko pamanīs tikai vērīgs skatītājs, jo visi citi domās iegrimuši pāries pāri gluži kā krāsainām rudens lapām.

Krāsas mitrajam rīta gaisam piedot dzīvīgumu, tās atsvaidzina katru pelēko iebraucamo ceļu un liek kaimiņiem pamanīt cita kaimiņa skaistos ziedu krūmus. Šķiet, ka tieši tā kaimiņi atceras viens par otru, kad degunus nokāruši iet garām otra mājai. Ziedi šoreiz nokrituši uz zemes, lai par sevi atgādinātu.

Drīz vien nāks sētnieks un visus tos saslaucīs kopā ar ielas putekļiem un iebērs konteinerā, patiesībā jau pēc pāris stundām šie krāsainie brīnumi būs izžuvuši, samīdīti un visticamāk arī zaudējuši košās krāsas.

Lietus vienmēr rada skumjas, pat tad kad tu sajūsmā stāvi ārā un izlīsti cauri slapjš. Doma par zaļo zāli un atspirgušām puķēm iepriecina tikai uz brīdi. Bet, kad lietus pārstājis līt, tad ir jauki, ejot pa krietni gaišāko pasauli, vērot, ko labu lietus lāses sadarījušas. Tā kā šoreiz - tās iepriecina tos, kas no rīta savās dienas gaitās dodas degunus nokāruši un domās iegrimuši.

Studentu kūrorts un Krokodilu Dandija krogs

2010-12-01T19:10:00.001+10:00

Uz īsu brīdi pavisam negaidīti nonācu vietā, par ko man stāstīja jau pirms vairākiem mēnešiem. Toreiz Byron Bay tika pieminēta kā īsta bakpakeru jeb ceļojošo studentu pilsētiņa. Kāds man ciniski stāstīja, ka kūrorts maksā dārgi un to izvēlas pietiekami apgādāti jaunieši, lai pavadītu savas brīvdienas sev līdzīgu bagātu pusaudžu sabiedrībā. Šoreiz nonākot mazās piekrastes pilsētiņas ielu labirintā es ieraudzīju mazliet citādu skatu - šis ir laiks, kad vidusskolēniem ir skolas brīvlaiks un tas nozīmē, ka vairums kūrortu ir piepildīti ar jauniešiem zem 18, ielaižoties vētrainās dēkās un vienkārši izrādot savus iesauļotos augumus vienaudžiem.

Byron Bay mazie veikaliņi ir priecīgi par jauno miesu uzlidojumu un, izlikuši izkārtnes, vietējie krogi aicina uz īpašām Schoolies (brīvlaika) ballēm. Pa ieliņām, kas pilnas ar kopmītņveidīgām un arī daudz dārgākām viesnīcām, klīst jauniešu bari. Pludmales šortos, iešļūcenēs un īsās kleitiņās tērptās baltās vai mazliet jau sārtās miesas un bezrūpīgā kņada, kas skan visam tam cauri. Nevienam te nav jāsteidzas.

Velosipēdi aprīkoti ar īpašiem āķiem sērfadēļu vešanai, uz katra stūra atrodamais lietoto un jauno sērfa dēļu veikals un turpat okeāna krastā pamatīga sērfošanas pludmale. Viļņi te nebeidz skaloties un tajos pilns ar melniem punktiņiem, kas uz sērfa dēļiem cenšas sarunāties par dzīvi vai saņemties lielajam vilnim. Pa retam arī kāds līdz ar vilni aizslīd uz krastu - nestabili, bet jau stāvot uz dēļa.

Šaurajā pludmalē rindās sagūluši jaunieši, pa reizei te iemaldās arī kāds nesešpadsmitgadnieks, bet tas ātri vien dodas tālāk uz nākamo okeāna krasta ieloku, lai atlaistos mīkstajās baltajās smiltīs daudz klusākā nostūrī. Šaurā pludmale drīz vien tiks apēsta pilnībā, jo tā vien šķiet, ka sācies paisums, un ūdens apņem aizvien lielāku pludmales daļu. Te pa gaisu lido dažādu izmēru bumbas, skan smiekli un pavisam šaurajā divu sarkandzelteno glābēju karogu ierobežotajā joslā, kurā atļauts peldēties, čum un mudž no jauniešiem, kas vēlas apmērcēties sāļajā ūdenī.
Jāpārrāpjas pāri tikai pāris akmeņiem, lai nonāktu sērfa pludmalē - vietā, kur viļņi lielāki kā peldvietā, un kur jaunieši un arī pa kādam vecākam kungam hidrotērpos ietērpušies apsmērē sērfa dēļus pirms došanās pie lielā viļņa. Krogā redzamais uzraksts acīmredzot saka taisnību, jo pie tā nemitīgi stāv kāds fotografēt-gribētājs - "Kad tu pamet šejieni, tu dodies uz nekurieni".
Un tomēr atliek vien nostāties okeāna krastā un raudzīties tālē. Pie mazās saliņas tālumā, visticamāk iekārtojies kāds haizivju bariņš, kas regulāri mielojas ar seklumā atrodamajām zivtelēm. Un tomēr sakarsušajām kājām Austrālijas vasarā paliek vēsi, kad tās apskalo kārtējais vilnis. Drīz vien gan tu pierodi un tā stāvot palēnām arī svārku apakšmala paliek slapja no šļakatām, vilnim sitoties pret kājām. Pirms ūdens ar ievērojamu steigu aizplūst atpakaļ jūrā, tas izskalo smiltis zem pēdām, un drīz vien tu attopies dziļā bedrē.

Uzrāpjoties pa pāris metru augsto akmeņu krastu tu atkal nonāc uz asfalta. Reiz rīgā uz daudzstāvenes redzētais uzraksts "Zem asfalta ir pludmale" šeit patiešām šķiet ļoti reāls. Autostāvvieta, kafejnīcas un arī restorāns/krogs pašā okeāna krastā. Reiz tas esot piederējis aktierim Polam Hoganam, kas spēlēja Krokodilu Dandiju senā Holivudas filmā. Krokodils Dandijs izrādās ir bijis latvietis un tieši viņa stāsts bijis pamatā filmai. Pols Hogans ar divām Dandija filmām nopelnīja 172 miljonus dolāru, bet Austrālijas nodokļu birojam neiedeva ne centa. Tā nu atbraucis uz kādām bērēm viņš tika aizturēts, bet veiksmīgi izrunāja/izpirka savu ceļu ārā no Austrālijas. Krogs pārdots acīmredzot šīs pašas ķibeles dēļ, bet es Hoganam reiz piederējušā restorānā ķeros pie piparotā kalmāra, vēroju dārgās ēstuves apmeklētājus un prātoju, kā te izskatās vakaros, kad uz pilnu jaudu griežas lielais ventilators skatuves aizmugurē un mūzika aizskan līdz pat okeāna krastam.

Latvijas svētki

2010-11-18T14:34:00.003+10:00

Gluži kā parasti Latvijā, arī šeit 18. novembris iesākās ar drūmi pelēkām debesīm, kas visu padarīja krietni līdzīgāku šo svētku svinēšanai mājās. Ieplānotais svētku pikniks ar latviešiem izgāzās, bet svētku noskaņojums tomēr ir.

Ne velti es uz ceļa uzkrāsotās un it bieži redzētās strīpās, kas apzīmē autobusu joslu, šodien ieraudzīju Latvijas karogu. Patiesībā gan karogs nerādījās uz ceļa, bet gan atspulgā uz garāmbraucošās tīrās mašīnas sāna.

Jau vakar draudzene, kas ir Dānijā, man atsūtīja savu daļu svētku noskaņojuma - video, kur redzmas, kā viņa lauka vidū dzied himnu. Himnas dziedāšana šogad sākās jau agri, jo LNT televīzija lūdza ierakstīt video, ko varētu raidīt krastmalā 18. novembra vakarā "Pasaules latvieši dzied himnu". Arī Brisbenas meitenes nolēma iesaistīties, un atradušas labāko skatu uz pilsētu, mēs kādā saulainā dienā sanācām puķu kleitās, lai sveiktu Latviju svētkos.

Apsveikums izdevās jauks un karstajā dienā arī himna skanēja lieliski. Garāmejošie brisbenieši smaidot novērtēja mūsu lepni skaisto dziesmu viņiem nesaprotamā valodā, un uz pludmalē atrastā trijkāju statīva uzstutētais mazais rozā fotoaparāts iemūžināja visu godam.

Tikko rakstot rakstu nolēmu, ka jāizkar karogs, ko man gandrīz jau lidmašīnā kāpjot Rīgas lidostā, kabatā iestūķēja draugi. Karogs paspējis jau būt jahtas vantī Klusajā okeānā un arī himnas video, nu tam visas iespējas pārstāvēt Latviju svētkos. Iešu meklēt, kur un kā to izdarīt....

Nu esmu atpakaļ, karogs plīvo mitrajā gaisā, ikvienam vēstot, ka šodien ir Latvijas dzimšanas diena. Vakarā vēl jāaizdedz svecīte un jau naktī, vai drīzāk agri no rīta jāskatās kāds no latviešu TV kanāliem, lai redzētu kā Latvijā svin. Dievs, Svētī Latviju!

Pludmales vējš

2010-11-05T09:10:00.002+10:00

Nē, šoreiz nekas nebūs par smiltīm, peldēšanos sāļā ūdenī un puskailām meitenēm. Mēs devāmies izpētīt Redklifu - vienu no Brisbenas priekšpilsētām, kas atrodas uz nelielas pussalas okeāna krastā. Uz to ceļš ved pa pāris kilometrus garu tiltu, ko ievēroju jau iepriekš, skatoties pa lidmašīnas logu.

Redklifa ir vienkārša pilsētas nomale, kurā atrodami ne tikai divdolāru veikali, bet arī dažas izklaides vietas. Pats lieliskākais tomēr Redklifā ir skats uz okeānu, tālumā aiz ūdens redzamie kalni un pludmale, kas šo rajonu ieskauj no gandrīz visām pusēm.

Mūsu izklaide šajā reizē bija VĒJŠ. Tas bija manāms un mazliet dzesēja, turklāt arī saule nespēja izsildīt cauri plānajai mākoņu dūmakai. Jūrā varēja vērot burujahtu regati un mēs gājām pastaigā gar okeānu, meklējot labāko un plašāko vietu, kur ļauties savām izklaidēm. Pēc ilga soļojiena gar sētu, kas uzcelta, lai neļautu jahtklubā ieklīst parastai publikai, mēs atdūrāmies strupceļā. Tā bija šaura taciņa, kas vienā pusē nostiprināta ar akmeņiem aizsardzībai no viļņiem, bet otrā pusē sēta. Vietas, kur līdz sētai mazliet plašāks laukumiņš, eleganti pepildītas ar nojumēm un galdiņiem. Makšķernieku un piknikotāju paradīze. Arī pati taciņa mūsu iecerei izmantojama nebija, jo tai gar malu visā garumā ar regulāriem intervāliem izvietotas apgaismes lampas. Tā nu neko neatraduši mēs gājām atpakaļ un prātojām, kāpēc gan jahtklubam vajadzīgas tik plašas pļavas, kurās audzēt zāli.

Mēs meklējām vietu, kur laist pūķi, un tieši jahtkluba pļavas šķita tam paredzētas, bet iekšā tikt nevarēja. Atgriezušies pie vienīgā plašakā zāles laukumiņa jūras krastā, mēs atklājām, ka tieši šo vietu par savējo izvēlējies izpletņlēcēju klubiņš. Izlikuši oranžus konusus, vairāki izpletņpāri ar nelielu intervālu piezemējās mūsu izvēlētajā laukumiņā. Tīrā veiksme, apjautājušies mēs uzzinājām, ka nākamie lēcieni būs tikai pēc stundas.

Izritinājuši auklas mēs pacēlām pūķi. Vējš bija gana stiprs, lai pēc neilgas mēģināšanas mēs tiktu pie iemaņām un varētu veikt dažādus trikus. Tā patiešām var sēdēt stundām ilgi, raugoties uz nelielu trijstūrīti debesīs un atkarībā no vēja brāzmām pavelkot, te labo, te kreiso roku. Vismaz tiem, kas nevadīja pūķi, laiks vilkās lēnām. Es brīžos starp pūķa lidināšanu, aizrāvos ar no jūras izskaloto brīnumu pētīšanu.

Smiltīs, kas tikai pāris metru platumā stiepās gar mūsu zālaini smilšaino laukumiņu, varēja atrast akmentiņus, gliemežvākus un citas lietiņas. Joprojām neesmu radusi izskaidrojumu okeāna krastā tik bieži atrodamajiem pusnoslīpētajiem gliemežvākiem. Smiltis nešķiet sevišķi rupjākas un arī sāls diez vai ir pie vainas. Tieši šādā veidā ieraudzījusi gliemežvāku, arī es beidzot saprotu, kā tie gliemeži tur iekšā dzīvo.

Perpetuum mobile māksla

2010-11-04T08:45:00.001+10:00

Nonākot Brisbenā pēc gara lidojuma, īpašu uzmanību lidostai nepievērsu un visticamāk zonā, kur cilvēki uzturas pirms izlidošanas, arī nemaz nebiju. Bet pavadot draugus uz Jaunzēlandi nonācu pie kafejnīcas uzreiz pēc reģistrēšanās. Te mēs apsēdāmies iedzert kakao un patērzēt pirms atvadām un mūsu uzmanību pievērsa mākslas objekts. Stikla kastē ievietots mūžīgais dzinējs.

Pēc uzmanīgākas vērošanas atklājās, ka mūžīgais dzinējs nemaz nav mūžīgs, un visu darbina pāris zobrati, kas griež ķēdi un ceļ bumbiņas uz augšu. Gumijas bumbiņas tad nonākušas augšā ripo līdz pat lejai pa dažādajiem no stieplēm salocītajiem ceļiem jeb sliedēm. Tās dodas pa diviem dažādiem ceļiem un pa konstrukciju ripo vairākas bumbiņas vienlaikus. Viss ripošanas process rada īpatnēju skaņu un piesaista katra lidostas apmeklētāja uzmanību.

Pāris metrus augstā skulptūra ir viens no kinētiskās mākslas objektiem. Gandrīz katrs no šiem ir unikāls un, lai tie darbotos ilgstoši, tiek tik pat ilgi testēti. Šajā objektā bija arī bīstamības faktors, liels lēciens, kas vienu no bumbiņām visticamāk arī bija nosviedis zemē. Mūsu noverotajā laikā bumbiņas leca ar aptuveni piecu centimetru nobīdi uz visām pusēm, bet tās vienmēr noķēra īpaši izgatavotā stieples piltuve.

Es sapratu, ka šādu visai aizraujošu un vienmēr gandrīz vienādu procesu tomēr var vērot stundām. Sekot līdzi katrai bumbiņai un minēt, pa kuru no diviem ceļiem tā dosies. Lūk arī šī mākslas objekta kustīks iemūžinājums, bet skulptūru varat izpētīt paši, atbraucot ciemos uz Brisbenas starptautisko lidostu.

Mango sezona sākusies

2010-11-03T17:12:00.006+10:00

Jau vairāk kā mēnesi, kopš mango parādījās veikalos, es gaidīju, kad beidzot varēšu nopirkt kādu no tik krāšņajiem augļiem. Zinātājs, katru reizi to pasvārstot rokā, teica, ka šie esot negaršīgi, un lika man gaidīt vēl un vēl. Veikalos gan jau ilgāku laiku reklāmas attēloja gatavus un ļoti kārdinošus augļus, bet nopērkamie vēl tādi nebija.

Beidzot nonākuši Brisbenas tirgū mēs ieraudzījām visus tirgotāju stendus pilnus ar lieliskiem mango. Arī šeit acīmredzot bija sākusies sezona. Parastais piedāvājums bija pirkt mango pa vienam, bet pāris stendos pārdevēji bija gatavi tādiem kā mēs - tik ļoti izsalkušiem pēc mango. Te varēja nopirkt mango kastēm un tieši tādu iespēju mēs bijām gaidījuši.

Mango šķirnes ir plašā izvēlē gan veikalā, gan tirgū - Kensingtonas lepnums, R2E2 un vēl dažādi nosaukumi. Mūsu izvēlētā kaste bija pilna ar R2E2 mango - pašiem lielākajiem augļiem, turklāt būtiski, ka šiem, lai garšotu lieliski, ir jābūt sarkaniem. Citas šķirnes ir gatavas jau dzeltenas, bet milzīgie R2E2 jāizvēlas rūpīgi.

Mūsu kaste nonāca auto bagažniekā un vēlāk mājās. Kopā deviņi mango smaržoja pa visu māju un ļoti kārdināja. Mājās nonākot, gandrīz uzreiz mēs ķērāmies pie pirmā mango notiesāšanas. Arī tehnoloģija kā šo augli pasniegt ēšanai ir visai īpaša.

Vispirms ir jānogriež auglim sāni, rēķinoties ar sēklas biezumu. Tad jānogriež malas, kas sarežģītāk, jo sēkla nav pilnīgi apaļa un nazim tajā patīk ieķerties.

Pusapaļie mango gabali ir pati garšīgākā daļa. Tālāk tie jāsagriež kubiņos gluži kā attēlā, uzmantoties nepārgriezt mizu, tāpēc labāk izmantot neasu nazi.

Tiekot galā ar sagriešanu, mango pusapaļais gabaliņš jāizvērš uz otru pusi. Tā mēs nonākam pie ļoti kārdinoši pasniegta augļa un atliek vien kost pa kubiciņam nost un baudīt sulīgo un saldo mango. Ja ir vēlme izmantot šos gabaliņus augļu salātos, tad tos no mizas tagad it ātri var atdalīt ar nazi.

Deviņi mango no kastes nozuda mūsu vēderos divās dienās. Mēs ēdām mango rītā, pusdienā un vakarā un katru reizi es priecājos par sulīgo, saldo augli, kas man mazliet atgādina priedes smaržu.

Tagad esam nolēmuši katru nedēļu līdz pat mango sezonas beigām, kas ilgs vismaz vairākus mēnešus, notiesāt pa kastei mango un zinu, ka līdz nedēļas beigām tie noteikti neizdzīvos. Es tik ļoti priecātos, ja spētu šo jauko augli tieši tik lieliskā kondīcijā, kā tie atrodami te, nogātdāt uz Latviju. Zinu, ka šejienes mango, kur tie aug mango koku plantācijās gluži kā āboli, nekad nebūs salīdzināmi ar negatavajiem Latvijā nopērkamajiem, un par to man ir mazliet skumīgi.

Izdzīvojot artišoku

2010-11-02T09:39:00.002+10:00

Pieļauju, ka daudzi zinās, ka artišoku īsti piedzīvot nevar, jo tas patiesībā ir neatvēries ziedpumpurs, kas ietilpst vērtīgo dārzeņu/ēdamo puķu kategorijā. Līdz šim to nācies izbaudīt gan tikai konservētā formā. Bundžās salikti artišoki ir pavisam mazas, tikko aizmetušās puķes, bet pa īstam izdzīvot artišoku var tikai īsi pirms puķe ir gatava atvērties.

Artišoks ir milzu dadža zieds, tas aug siltās zemēs ap 2 metru augstumā. Zieds ir bagāts ar dažādām vērtīgām vielām un kādreiz pie tā ēšanas tikuši tikai karaļi. Ieraugot šo zvīņaino brīnumu, nemaz nešķiet, ka tas ir zieds un mans pirmais iespaids bija kas kāpostveidīgs. Zvīņas ziedam atplaukstot paveras un veido zieda pamatni, bet pati puķe viloetā krāsā zied gluži kā dadzis.

Iegādājušies šos ēdamā dadža ziedus mēs ķērāmies pie gatavošanas. Ņemot nost apakšējās lapiņas es netīšām nogaršoju artišoka krikumiņu, kas bija aizķēries uz pirksta un izrādījās, ka manas rokas no artišoku aiztikšanas ir ķluvušas pagalam rūgtas. Te nu es aktīvi vēroju, bet stāvēju malā, jo artišoka gatavošana man bija sveša. Katliņā mēs šos ziedus iedabūt nevarējām, tāpēc no plaukta tika izņemta lielā vok panna.

Lieli ziedi nemērcās ūdenī pilnībā, tāpēc tie bija jāgroza. Lai paātrinātu procesu, bija jādabū te virsū vāks, kas mums arī visai eleganti izdevās. Apmēram pusstundu šāds liels briesmonis aizņēma plīti un tad pienāca brīdis, kad tas bija gatavs. Artišoku ūdens bija kļuvis tumši viloets un rūgts, bet paši artišoki zaudējuši rūgtumu, tika izvietoti uz šķīvja līdzās ar sāli apkaisītai sviesta piciņai.

Es skatījos uz pasniegto kārumu lielām acīm un īsti nezināju pie kura gala ķerties. Lēnām es apguvu, kakatra zieda zvīņa jānoplēš, jāiemērc sviestā un jānoēd apmēram 10tā daļa no tās pamatnes. Ar zobiem noskrāpētās zvīņas izrādījās garšīgas, bet daudz ko ēst tur nebija. Es tiku iedrošināta, ka ar katru nākamo zvīņu ēdamā paliks aiozvien vairāk - šis esot vienīgais dārzenis, ko jo tālāk ēd, jo labāk.

Tā arī bija. Ar katru nākamo zvīņu es iemācījos daudz efektīvāk noskrāpēt ēdamo daļu. Tikai viena piektā daļa no artišoka ir ēdama, bet tas tiešām ir tā vērts. Es mērcēju zvīņas sviestiņā un izbaudīju ļoti vērtīgo augu ar labu devu tauku, kas vērtīgumu padarīja visai neitrālu, bet garšoja lieliski.

Mana puķe lēnām kļuva mazāka un ēdamā palika aizvien vairāk. Es priecājos, ka esmu apguvusi vēl viena dārzeņa/zieda lietošanu uzturā un noteikti zinu, ka pie iespējas priecāšos šo atkārtot. Pārdomas izraisīja ēdamā apjoms, kas diez ko liels nevarēja būt un tomēr lēnā procesa dēļ radīja iespaidu par pamatīgu maltīti.

Uz beigām jau varēja ēst apmēram pusi no katras zvīņas, bet tās bija tik nelielas, ka bija jāēd pa vairākām. Kad no manas puķes tika norauta pēdējā zvīņa, skatam pavērās skaisti saritināts dadža zieds. Smalkās ziedlapiņas bija cietas un šķiedrainas un, lai tiktu pie pašas labākās daļas, bija tās jādabū prom. Te palīgā nāca karote, ar ko no zieda pamatnes visas ziedlapiņas tīri viegli nāca nost.

Apēsto zvīņu kaudze bija izaugusi kā kalns un arī smalkās ziedlapiņas nu stāvēja kaudzē. Neēdamā pārpalikuma apjoms, bija krietni lielāks par pašiem artišokiem, bet nu bija laiks pašam labākajam.

Kāta galā esošā zieda pamatne bija ēdama pilnībā. Es to atdalīju no rūgtā un šķiedrainā kāta un ķēros klāt. Bija patīkami mutē dabūt mazliet vairāk par pāris krikšiem ēdamā un pamatne bija patiešām kraukšķīga. Mazliet prasījās pēc pipariem, bet artišoka brīnums nu bija atklāts. Lieliskais ēdamais dadzis man vairs neizraisīs aizdomīgu skatu pamanot to veikala plauktā un tad, ja kāds man to pasniegs, es vismaz zināšu, ko ar šo lielo ziedu darīt.

Klusā okeāna ūdeņi trijās dienās

2010-10-27T07:23:00.009+10:00

Piektdienas rītā es kāpu lidmašīnā uz Gledstonu ap 500 km no šejienes. Pirms pāris nedēļām lielo viļņu, pretvēja un komandas trūkuma dēļ tieši tur pārtrūka jahtas ceļš mājup no tropu salām Austrālijas ziemeļaustrumos. Šoreiz, beidzot sagaidījuši laika prognozi bez 4metrīgiem viļņiem jūrā un ar puslīdz ceļavēju, divatā ar kapteini mēs devāmies turpināt jahtas mājupceļu.

Gledstonā mēs nonācām pēc aizraujoša lidojuma propellerlidmašīnā, man vērojot Austrālijas vidieni caur lidmašīnas logu. Tā nešķita sevišķi citāda kā Eiropa no augšas, un arī Gledstona īsajā braucienā ar taksometru atgādināja Brisbenas nomali. Tikuši līdz veikalam mēs iepirkām svaigu pārtiku un augļus un es kartējo reizi nolēmu aizņemties veikala ratiņus, iepirkumu nogādāšanai jahtklubā. Gledstona izrādījās iepirkumu ratiņiem pagalam nedraudzīga pilsēta. Trūkstošās ietves ceļa malās, no betona gatavotie apaļīgie bruģakmeņu aizstājēji un daudzie ar granti klātie ceļi pusstundu garajā ceļā uz ostu tikai apgrūtināja ratiņu stumšanu un radīja rūtainus iespiedumus gatavajā papaijā.

Nedaudzie garāmejošie īpašu interesi par mūsējiem veikala ratiņiem neizrādīja un īsi pirms ostas kāds pat ieteica gludāko ceļu uz ostu, skaidri zinot kurp mēs dodamies. Ostā pārkrāmējām mantas uz ostas ķerru, bet ratiņus no veikala atstājām vietā, kas gan domāta tikai ostas ratiņiem. Drīz mums garām devās kāds visai kolorīts burātājs, kas savu suni ar elegantu jūrnieku mezglu piesēja pie ratiņu stāvvietas parastā virvesgalā.

Visu nakti tālumā varēja dzirdēt signalizāciju no ogļu krautuves, tā darbojās un izdeva skaņu, kas klusu, bet pārliecinoši spiedās cauri visam. Es negribētu šajā ostā uzturēties ilgāk kā vienu nakti. Kapteinis gan izmantoja ausu aizbāžņus, iesakot tos arī man, galvenokārt galvas atpūtināšanai no viļņu skaņas okeānā. Dīvaina ideja, vai ne?

Pametuši Gledstonas ostu 4os rītā kopā ar kādu katamarānu, mēs vēl tumsā uzsākām ceļu pa Koraļļu jūru. Dažu salu aizvējā šķita, ka vējš nav mums labvēlīgs, tāpēc pirmās stundas pagāja motora varā. Saullēktu es jau sagaidīju vienatnē uz klāja visai mierīgos okeāna ūdeņos.

Apņēmuši Bustard Head un pagriezuši mazliet vairāk uz dienvidiem mēs sapratām, ka okeāns pēc lielajiem vējiem vēl necik daudz nav nomierinājies, jo viļņi sāka lēnām šļakstīt vieglu sālsūdens rasiņu pār mūsu klāju. Pa brīžam ūdens virsmu klāja brūni putekļi, tie apbrīnojamā kārtā bija koraļļu sēkla - apaugļotas koraļlu oliņas, kas uz ūdens virsmas aug un attīstās līdz nogrimst atkal dziļumā, lai veidotu jaunus koraļļus. Es devos gulēt, lai pamostos ar mazliet sašūpotu galvu, kas neļāva kārtīgi ēst gandrīz visu ceļu. Saule cepināja muguru un es, cīnoties ar sajūtām, klausījos kapteiņa stāstu par pilsētu vārdā Septiņpadsmit Septiņdesmit jeb "1770". Tā nosaukta par godu jūrasbraucēja Džeimsa Kuka pirmajai piestāšanai krastā Kvīnslendas teritorijā 1770. gadā. Pilsēta esot saukta par Apaļkalnu (Round Hill) un to pārsaukt nolemts, pavisam nesen atzīmējot Kuka ceļojuma 200-gadi.

Viļņi lēnām pierima, mans vēders joprojām neēda ne ābolus ne ūdeni, bet tas netraucēja man atkal palikt vienatnē ar okeānu un vērot saulrietu aiz krasta kalniem, kas visticamāk bija Lielā Sadalošā grēda (4tā garākā pasaulē). Mēs lēnām tuvojāmies Bundabergai, vietai, kuras vārdā nosaukta slavena ruma darītava, kas gatavo patiesi gardu ingveralus limonādi un arī alu.

Naktī pagājuši garām Bundabergas ugunīm, no rīta mēs jau bijām tikuši Freizersalas aizvējā un tuvojāmies smilšu šaurumiem (Great Sandy Strait). Šeit mums bija nepieciešama dienasgaisma un precīza navigācija. Šaurumā mēs ietrāpījām līdz ar paisumu un ieguvām pāris mezglus pie ātruma. Kapteinis kārtējo reizi izritināja makšķerauklas virves resnumā un iemeta ūdenī metāla zivtiņu ar diviem vairākus centimetrus lieliem āķiem. Mēs cerējām uz makreli manā garumā, bet bija ļoti iespējams, ka izvilksim tikai tās galvu, jo asti būs nokodusi kāda haizivs. Mazajos seklajos līcīšos noenkurojušās laivas ar makšķerēm un teltis, kas uzceltas pašā ūdensmalā bija mūsu agrā rīta novērojumi šaurumā.

Freizersala ir lielākā smilšu sala pasaulē, tā stiepjas 120 km garumā un mēs gar tās rietumkrastu devāmies mājup. Liels tūristu apjoms katru dienu izmanto prāmīšus, kas pat necenšas pacelt auto uzbrauktuves durvis, kad jau dodas uz otru krastu, savienojot salu ar kontinentu. Pa pludmali braucošie auto man izraisīja izbrīnu, bet pēc to apjoma šķita, ka nekas sveišķs arī tas nav. Pat prāmīšiem ne vienā ne otrā pusē nav izveidotas piestātnes un tie vienkārši pietur pie smilšainās pludmales, ļaujot automašīnām nobraukt smiltīs.

Tuvojoties šaurumu otram galam, kapteinis sazinājās ar glābšanas dienestu, sīkumos noskaidrojot ūdens dziļumu, laikapstākļus aiz Double Island Point. Dienesti tika sīki informēti par mūsu plānoto ceļu un lika mums sazināties ar tiem divas reizes - pusceļā un aiz raga. Kapteinis novāca un nostiprināja visu, kas vēl nebija piesiets un lika man uzvilkt glābšanas vesti. Tā vien šķita, ka mēs mierīgajā ūdenī gatavojamies kam mežonīgam. Ar mums sazinājās kruīzkuģa kapteinis, kas tikko bija apņēmis ragu un teica, ka neesot traki, un tika nolemts negaidīt augsto ūdeni. Es vairs nezināju ko īsti domāt, bet, ieslēguši motoru uz pilnu jaudu, mēs jau devāmies mazliet vairāk viļņainā ūdens virzienā.
Izrādījās, ka šis rags ir īpaši bīstams ar seklumu un līdz ar to arī mūžīgajiem asajiem un stāvajiem viļņiem, kas nodarījuši ne vienu vien skādi kuģiem, kas mēģinājuši to apņemt. Es izbaudīju viļņus un gaidīju ko briesmīgu, jo tālumā redzamie viļņi ar baltajām mugurām izskatījās aizdomīgi. Pēc stundas es domāju, ka nupat tam briesmīgumam jānāk pār mūsu jahtu, bet pēc divām stundām kapteinis paziņoja, ka tik mierīgu šo ragu viņš nav redzējis nekad. Tā nu visas briesmas bija garām nemaz nepienākušas, mēs novilkām glābšanas vestes un atkal izritinājām makšķerauklas.

Vējš beidzot sāka iegriezties mums labvēlīgā virzienā un mēs ar lepniem 7 mezgliem devāmies māju virzienā, zinot, ka plānotais ierašanās laiks ir nākamās dienas pēcpusdiena, bet tā turpinot mēs mājās būsim jau no rīta. Saulrietu pie Nūsas (Noosa) es sagaidīju ar prieku, jo kaut arī tikai nedaudz virs horizonta, saule dedzināja ādu, sprigtais vējš ļāva domāt par mīkstu gultu un ilgu miegu, kas kopš piektienas tā īsti izbaudīts nebija. Izvilkuši makšķerauklas no ūdens, atklājām, ka zivi bijām noķēruši, bet nepamanījām un tā nu uz āķa bija aizķēries vien mazs krikumiņš zivs gaļas. Vakara krēslā mēs saņēmām ziņas no Brisbenas, ka tur tikko pāri pārgājis pērkona negaiss, arī laika prognoze ziņoja par tā iespēju un tumšajās debesīs mēs redzējām biežus zibens uzplaiksnījumus.

Mēs uzņēmām kursu uz Moretona līci, ko Džeimss Kuks nosauca kāda Mortona vārdā, bet publicējot pierakstus ieviesās kļūda un Mortons kļuva par Moretonu. Priekšā aizvien lielāks auga melnum melns mākonis, kas mētāja zibeņus pa labi un pa kreisi, pārāk liels, lai dotos tam apkārt un vēl ceļā uz to mūsu autopilots, cīnoties ar lielajiem viļņiem un burām, izsita korķus. Kad salabojām tos, 11os vakarā pie Braibija salas ziemeļu gala melnais mākonis beidzot mūs panāca, es jautāju vai mūsu masts ir savienots ar ķīli, vai nevajag iekārt stiples no vantīm ūdenī, bet kapteinis teica, ka viss esot kartībā. Uz brīdi šķita, ka varbūt tiksim melnumam cauri atstājot zibeņus mākoņa malās, bet tad tas sākās.

Zibens iespēra ūdenī tieši pie jahtas, jau nākamais apžilbināja acis trāpot kaut kur tepat līdzās. Smarža gaisā mainījās un arī trokšņi no tālā dobjā pērkona kļuva par mežonīgi skaļiem sprakšņiem. Gaiss bija silts, kaptenis jau tuntulējās gumijas lietusmētelī, bet es vēl naivi cerēju tikt cauri šim bez lietus. Nepagāja ilgs laiks, kad pāris lielas lietus lāses lika saprast, ka kuru katru brīdi arī lietus ies vaļā. Mēģinot aizvilkt lietusmēteļa rāvējslēdzēju, sākās mežonīgs gāziens un mēs sēdējām uz klāja basām kājām, cenšoties neskarties pie metāliem.

Zibeņi joprojām spēra tieši mums blakus, un vienā brīdī es redzēju dzirksteles pie piekaramā mazās laivas motora jahtas aizmugurē. Līdz šim jahtu vadīja autopilots, jo nevienam negribējās turēties pie metāla stūres lielajā lietū un zibeņos. Bet tad mēs ievērojām, ka ievērojami attālinamies no kursa, izrādījās autopilots atteicies jau otro reizi, šoreiz gan pietika tikai ar divu pogu nospiešanu un mēs turpinājām ceļu pareizajā virzienā, filozofēdami ko darīt, ja mums iespers tā kārtīgi, izslēdzot jebko elektrisku, un ko gadījumā, ja arī kompass tiek traumēts spēcīgās zibens elektrības dēļ. Nolēmām, ka tādā gadījumā būs jāizmet enkurs un jāgaida, jo krasta uguņus nevarējām izmantot - Kalundras gaismas lietusgāžu vai zibens dēļ bija izdzisušas un arī bojas mēs saskatīt nespējām. Man, cītīgi vērojot dziļuma radītājus un pie reizes uzmetot acis vējam, kas ne pārāk stipri pūta no visām pusēm vienlaikus, mums radās doma izmest enkuru jau tagad, bet nevienam negribējās iet uz jahtas priekšgalu, balansēt viļņos, nepieķeroties pie vantīm, un tad ar kailo pēdu iespert enkuram, kas pavisam drīz mūs savienotu ar zemi, kurp visticamāk gribēja nonākt arī mākoņos esošais zibens. Tā nu tas tika atstāts kā rezerves variants un kapteinis nolēma, ka uz klāja mēs tāpat neko daudz darīt nevaram, un mēs ielīdām iekšā, joprojām cītīgi vērojot kursa izmaiņas un autopilota dzīvības pazīmes. Pēc 20 minūtēm lietus lēnām rimās un vēl pēc brīža arī zibeņi sāka spert mazliet tālāk no jahtas. Man gan tumsā sēžot izdevās pamanīt dzirksteļojam arī ventilatoru virs plīts, bet lielais melnums šķita jau garām. Mēs bijām izkuģojuši tam cauri un lēnām adrenalīna deva samazinājās, dodot vietu miegam. Kuģis joprojām turpināja doties pareizajā kursā un lietum brīžam līņājot mēs atkal ķērāmies pie maiņu sistēmas, lai jau no rīta nonāktu mājās.

Man nebija gadījies būt tik tuvu pērkona negaisa pašam viducim un lielo zibeņu dēļ man bija arī pamatīgi bail. Es paliku uz klāja, klausoties mūziku, dejojot, lai neaizmigtu, un vērojot horizontu, kur parādījās aizvien jaunas zvejas kuģu ugunis. Tie rinķoja man tieši ceļā un tam visam pa vidu bija jāšķērso arī kuģu ceļš, kas nāk no Brisbenas ostas. Plašajā jūrā izgrūstījušies ar pāris zvejniekiem, mēs nonācām starp mazajām salām starp kurām tik daudz burāts īsajos brīvdienu izbraucienos. Lēnām kļuva gaišāks un cīnoties ar miegu mēs beidzot bijām atveduši jahtu mājās. Mūsu prombūtnē kāds bija izgrūstījis kuģu ceļa boju, acīmredzami ņemot to tiešā trāpījumā.

Krastā nopriecājušies par lietus nomazgāto, iepriekš no sāls lipīgo klāju, mēs gaidījām kādu, kas mūs izvadās pa mājām un, saulei lecot, es uz mūsu pontona nolēmu sabildēt dažas skaistas mazliet sportiskākas jahtas, tāpat vien nogurušam priekam.

Te arī šīs jahtas tabulas, acīmredzami izmantojamas sacensībās, labāku rezultātu iegūšanai.

Kriketa varā

2010-10-11T14:57:00.002+10:00

Austrālija kā viena no britu kolonijām daudzas lietas ieguvusi tieši no Lielbritānijas. Vispirmām kārtām ēdiens, kas nu jau pamatīgi ietekmējies no Āzijas virtuves. Tālāk noteikti seko sporta spēles, no kurām daudzas spēlē TIKAI Lielbritānijā, Austrālijā, Amerikā, Jaunzēlandē, Indijā, Dienvidāfrikā un citās bijušajās britu kolonijās. Starp šīm spēlēm noteikti minams regbijs jeb Austrāļu futbols, krikets un netbols. Tieši šobrīd Indijā notiek Sadraudzības valstu sporta spēles (Commonwealth Games), kas līdzinās gandrīz vai britu koloniju olimpiādei, tiesa par to zina arī tikai valstis, kas spēlēs sacenšās. Starp daudzajiem populārajiem sporta veidiem, protams, notiek sacensības arī netbolā, kriketā un regbijā.

Netbols tiek saukts par meiteņu basketbolu un no malas izskatās patiešām komiski - divas septiņ-meiteņu komandas garā un šaurā laukumā mēģina volejbola bumbu iedabūt basketbola grozā. Šo nu gan aiz pilnīga intereses trūkuma tā arī kārtīgi noskatījusies neesmu. Manā kontā vienīgi regbija spēle dzīvajā un stadionā, bet turp es devos nevis kā uz sporta, bet gan uz kultūras pasākumu. Nepietiek ar to, ka sporta ziņās dominē regbijs jeb austrāļu futbols, arī pārējie dīvainie sporta veidi gūst lielu uzmanību.

Viena no slavenajām spēlēm ir krikets - tradicionāli britu spēle ar miljons noteikumiem, ko skatītājs no malas diez vai sapratīs. Bet austrāļi saprot un spēlē to piknikos parka zālājā, vai pulcējas amatieru komandās reizi nedēļā.

Par to, cik svarīga šī spēle ir Austrālijā, liecina sporta veikali. Tur atrodamais kriketa stends, manuprāt ir lielāks kā jebkurai sporta spēlei veltītais Latvijā. Kriketa nūjas vien aizņem plauktu apmēram piecu metru garumā. Tās sakārtas rindās, dažādās krāsās un dažādu firmu ražotas.

Dīvainas formas nūjas ir gatavotas no koka un visai smagas. Tās kā izrādās ražo arī slavenas sporta preču firmas, piemēram PUMA. Es gan pieļauju, ka profesionāļi izvēlas galvenokārt kriketa rīku ražotāju produktus, piemēram "Kookaburra".

Nūjas ir viena no būtiskajām spēles sastāvdaļām un, protams, tām ir milzum daudz variantu. Atšķiras svars, tā nevar būt pārāk smaga, jo grūti vēzēt, un arī ne pārāk viegla, piemēram, nūjas ar korķa slāni ir pat aizliegtas, jo ātrāk vēzējas un bumbiņa labāk no tām atlec. Nūjas rokturi salīdzina ar tenisa raketes rokturi, bet pašas nūjas izmēri ir ļoti ierobežoti, tā var būt tikai 10 centimetrus plata, gandrīz metru gara un mazliet smagāka par kilogramu. Svarīgs arī koks, no kura tās gatavotas (visbiežāk kāda no vītola sugām), turklāt pēc iegādes nūja spēlei vēl pamatīgi jāsagatavo.

Tajā pašā kriketa stendā var nopirkt rīkus, kas šai operācijai nepieciešami - īpašu nūju ar bumbiņu galā. Ar to tad dauza kriketa nūju, kamēr vien spēks un šo procesu dēvē par nūjas cietināšanu. Ja kriketa spēlētājam nav vēlmes dauzīšanas procesu veikt pašam, tad par ievērojamu naudu nopērkams arī īpašs elektronisks nūjas cietinātājs, kas atgādina miniatūru atskaldāmo āmuru ar galā piestiprinātyu kriketa bumbiņu. Ja nūja nav cietināta, tad tā jau pirmajā sadursmē ar bumbiņu var saplaisāt, arī virsmas raupjums šādi dauzot mainās, tādējādi radot labāku atsitienu.

Tālāk seko kriketa bumbiņas, arī ļoti īpaša spēles sastāvdaļa, - tās ir ap 23 centimetrus apkārtmērā, mazliet vairāk kā 150 gramus smagas, ar sarkanu ādu apvilktas no korķa gatavotas bumbas, kuru raksturīgā pazīme ir baltas šuves visapkārt. Tās pēc sitiena ar kriketa nūju var lidot pat ar 90 km/h ātrumu un tieši bīstamības dēļ arī kriketā ieviesa aizsargpolsterus un ķiveres.

Krikets man mazliet atgādina beisbolu, bet ticu, ka kriketa vai beisbola fani par šo salīdzinājumu nebūtu sajūsmā. Un tomēr abās spēlēs kāds met bumbu, kāds cits to cenšas atsist ar nūju, un tālāk notiek vēl kaut kāda skriešana, ķeršana un punktu ieskaitīšana, kas nekādu skaidrību pagaidām vēl man nerada. Tie, kas grib savu sitienu atsrādāt mājās, var iegūt mehānisku bumbiņas metēju - īpašu ierīci kura pēc laika izmet pasmago bumbu gaisā, lai tad pats to varētu atsist.

Britu tradicionālā un uz ļoti daudziem noteikumiem balstītā spēle ir sarežģīta, arī angļu ikdienas valodā kriketa termini tiek lietoti ar pavisam ikdienišķu nozīmi. Kriketa nespēlētāji šos izteicienus diez vai sapratīs un arī pašu spēli uztvert būs visai grūti. No tiem, kas mēģinājuši šajā spēlē iedziļināties neesmu dzirdējusi labas atsauksmes. Un pat kriketa komentētāji garas, lēnas un ar lielām pauzēm pilnas radio pārraides noslēgumā teikuši, ka "visinteresantākais šajā spēlē ir tas, ka zāle joprojām ir zaļa".

Kvīnslanderi jeb vecās mājas

2010-09-30T14:40:00.004+10:00

Nonākot jebkurā Brisbenas savrupmāju rajonā, vai uz katra soļa var atrast tipiskās Kvīnslandes privātmājas, ko dēvē par kvīnslanderiem. Tās būvētas domājot par šeit tik biežajiem plūdiem, lietusgāžu izskalojumiem un lielo vasaras karstumu. Koka mājām virs logiem atrodas saules jumtiņi un verandas rotātas ar kokgriezumu mežģīnēm, lai radītu ēnu.

Īpašās vajadzības vērā ņemot, jau sen šejienieši būvēja mājas no plāniem koka dēļiem, tā ka vējš svilpo cauri. To te dēvē par vēja brīzīti, kas patīkami dzesē karstajās dienās, bet ziemā, kad termometrs nokrīt zem +8 grādiem, šajās mājās, kur pat gaisma reizēm spīd caur sienu, ir sasodīti auksti, un patīkamā brīzīte pārvēršas par nejauko caurvēju. Tas neļauj māju iesildīt ar sildītājiem un manuprāt traucē arī atdzesēt ar kondicionieri karstajās dienās, kad pat vējš ir karsts.

Latvieši, nonākot šajā pusē, katru ziemu sūdzas par aukstumu un drēgnumu, kas, dzīvojot plānajās mājās, ir labi jūtams. Tagad esam tikuši pāri ziemas aukstumiem un ir sācies pavasaris, tāpēc jāsāk domāt par plūdiem.

Kvīnslandē lietus var uznākt visai negaidīti un jau pēc pāris minūtēm visas ielas pārvēršas par upēm un īpaši Brisbenā, kur ir kalni un lejas, pa ielām ūdens gāžas lejup pamatīgā straumē. Tad nu varat iedomāties, kas jāpiedzīvo tām mājām, kas būvētas daudzajās ielejās. Arī nogāzēs esošajām mājām jāspēj noturēties pret straumi, kas reizēm var aizraut lejup kādu sīkāku dārza rīku.

Tieši šo iemeslu dēļ Kvīnslandieši iemācījušies būvēt savas plānās koka mājas uz pāļiem. Pacēluši mājas divu metru augstumā no zemes, tie ļauj ūdenim iztecēt pa apakšu, nevis mēģina iemācīt tam tecēt apkārt mājai. Zem mājas tad arī var glabāt dažādus rīkus, automašīnas vai citas lietas, kam mājā nav vietas. Parasti šo telpu apņem ar sētu, lai zem ēkas varētu droši sakrāmēt nevajadzīgās lietas, bet mūsdienās augsto nekustamā īpašuma cenu dēļ katrs apjumts laukumiņš ir vērtīgs, tāpēc daudzās no šīm mājām apakšstāvs, kas bijis tukšs, nu ir izbūvēts. Visbiežāk ķieģeļu sienas rada tumšu un zemu apakšstāva istabu, ko var izmantot viesu izguldināšanai, drošākai mantu glabāšanai vai izīrēt studentiem par lētu naudu. Šīs mājas nolēmušas stāties plūdu ūdeņu ceļā, un, ja pagaidām neesam sagaidījuši, kad ēkas ar visām apakšstāva istabiņām peldētu pa ielām, tad pilnīgi iespējams pēc kādas brangākas lietusgāzes kādas klapatas šie pārveidotie kvīnslanderi varētu piedzīvot.

Brisbenā iedejo pavasari

2010-09-25T09:55:00.002+10:00

Šo uzrakstīju Austrālijas latviešu laikrakstam.
Lai gan ir septembris un Latvijā sācies rudens, Brisbenas latvieši nolēma iesākt Austrālijas pavasari satiekoties un izdejojoties. Protams, neiztika arī bez dziedāšanas un gardu cienastu nogaršosanas. Sestdienā, 18. septembrī Latviešu namā Brisbenā pulcējās vairāk kā 80 pieaugušo un vēl vesels pulciņš bērnu, lai kopīgi izdziedātu sen nedzirdētās latviešu dziesmas un izdejotu dejas. Šāds sarīkojums Brisbenas latviešu namā vēl nav rīkots, tāpēc organizētāji nezināja, ko īsti sagaidīt, bet kuplais apmeklētāju skaits lika domāt, ka uz dejām uz dziesmām Brisbenā pulcēsimies atkal.

Aktīvākie nama biedri pēc Jāņiem nolēma, ka jāsatiekas atkal, jo Jāņi ir tikai reizi gadā un tas nu latviešiem ir pārāk reti. Viena no sarīkojuma organizētājām Ance Deksne uzsver, ka šis ir nevis koncerts, kur jāskatās un jāklausās, bet gan saiešana kopā, kur paši arī var piedalīties – dziedāt, dejot un paspēlēt novusu. Izrādās, ka šī galda spēle ar koka ripiņām un biljardam līdzīgām nūjām tiešām nākusi no Latvijas puses, kas daudziem bija pārsteigums.

Dziedāšanai bija sagatavotas īpaša dziesmu tekstu grāmatiņas, jo kā apmeklētāji paši atzina – no galvas tie zinot tikai dziesmu pirmos pantiņus. Vārdi noderēja arī tiem, kas latviski nerunā, lasīt līdzi un pa reizei ko padziedāt varēja ikviens.

Īpaši šim danču un dziesmu sarīkojumam aktīvākās dejotājas Jasmīna un Valda bija samācījušās arī jaunas dejas. Tās atrastas grāmatiņās un iepriekš dejotas arī Sidenjā un Melburnā. Ancei Deksnei pie klavierēm un akordeona spēlējot pavadījumu latvieši dejoja "Mugurdanci", "Pērkonīti", "Pankūku deju", "Raganu deju", Brisbenā līdz tam nedejotu "Īru deju" un "Ak, tu žē!", kas Ances prāt esot visai jocīga. Pēteris, kas pirms 20 gadiem dejojis Brisbenas deju kopā, priecājās par iespēju atkal dejot un atzīst, ka jo vairāk dejo, jo labāk izdodas, tāpēc viņš jau gaida nākamo deju sanākšanu latviešu namā. Arī bērni varēja priecāties par iespēju iet rotaļās, pirmā no tām – klasiskā "Kas dārzā?" tika uzņemta ar lielu aizrautību.

Zviedru galdu palīdzēja sarūpēt kopā ap 15 pavāru – viens nesa rupjmaizi, cits cepa vistas, vairāki gatavoja salātus un cepa kūkas. Sarmīte lepojās ar latviskiem kartupeļu salātiem un "viltoto zaķi", kura recepti kāds jau kāroja uzzināt. Laima cepa kūkas un stāstīja, ka uz galda visu garšošanai tiks likta latviešu siera kūka, ābolu un valriekstu kūka, ābolmaize, ābolu-rabarberu kūka, šokolādes kūka un medus kūka. Kad salāti un kūkas bija izgaršotas, sanākušie devās mājās, gaidot nākamo deju un dziesmu sanākšanu, un savā starpā runājot par iespēju satikties jau pavisam drīz.

Sēņu gads Latvijā

2010-09-23T10:15:00.002+10:00

Māmiņa man jau kuro reizi piezvana Skype un rāda pašas salasītās sēnes, lieliskas bekas, kārdinošas saulsardzenes un gailenes cik tik uziet. Šogad te Austrālijā to vien dzirdu no Latvijas, cik šogad daudz sēņu. Zinu, ka Austrālijā diez vai atradīšu kādu ēdamu meža sēni, viss ko šejienieši zina ir fermās audzētie šampinjoni.

Tomēr esmu uzzinājusi, ka vecas angļu lēdijas un arī citi eiropieši atraduši īstas un garšīgas meža sēnes tepat Austrālijas mežos. Runā, ka tās pat esot labākas kā Eiropā. Esot bijusi arī meža sēņu lasīšana kādā Austrālijas pavāru šovā televīzijā, tā kā, ja pat TV to rāda, tad jādomā, ka kaut ko atrast var, ja zina kur meklēt. Kārdinājums gan ir doties uz kādu plantāciju mežu, kur sastādītas priedes vai egles. Tieši tur visticamāk atradīšu ēdamas sēnes, protams, pirms tam būs jāiziet cauri visai garajai sēņu noteikšanas procedūrai ar latīņu nosaukumiem un līdzīgi. Nezinu vai reiz nonākšu līdz ēšanai, bet domāju, ka mēģināt ir vērts. Vēl ļoti ceru uz Rīgā māmiņas kaltētajām sēnēm, zināms jau, ka tās neļauj ievest vai iesūtīt šeit, bet arī šo vajag mēģināt. Visticamāk ēdīšu meža sēnes, kad nonākšu Latvijā, diez vai tas būs rudenī, tāpēc ceru, ka saldētavā pie mammas jau krājas sasaldētas baravikas un citas bekas, ko atliks vien sacept ar sīpolīšiem un pieliet saldo krējumu, lai tiktu pie ilgi gaidītā kāruma.

Kāds mans tāls draugs padalījās ar lielisku video un nu es jūtos, kā pati būtu bijusi sēņot. Vienīgi žēl, ka uz plīts necepjas baravikas mērcei, bet pēc tik sulīga sēņošanas video gandrīz jau pietiek sēņu visam gadam.

Lielā sēņošana Inešos from Ints Ķergalvis on Vimeo.

Beržam netīrums austrāliski

2010-09-22T09:52:00.000+10:00

Ieejot lielveikala sadzīves ķīmijas preču sadaļā, gluži kā Latvijā arī šeit man aizcirtās elpa no sīvi kodīgā dažādo tīrības līdzekļu aromāta. Cenšoties elpot lēnām un nepārāk dziļi es pētīju plauktos esošos līdzekļus un centos izvēlēties kādu, kas būtu noderīgs man.

Neizbēgami es sastapos ar ļaunajiem brendiem, kas atrodami it visur: Ajax, Bref, Tide, Colgate, Palmolive, utt. Daļa no šiem vispasaules ļaunajiem ķīmiskajiem līdzekļiem šeit ieguvuši pavisam citādus nosaukumus kā ierasts Latvijā. Atpazinusi pēc iepakojuma, krāsām, burtu šrifta un citām brendiem tik raksturīgajām pazīmēm es uz iepakojumiem lasīju, manuprāt pavisam smieklīgus nosaukumus. Trauku mazgājamās tabletes Calgonit šeit tika sauktas vienkārši par Finish, bet Cillit BANG bija kļuvis par BAM. Pēdējo vēl es spētu kaut kā izskaidrot ar Austrumeiropiešu izrunātajām un saprastajām skaņām - Bang daudz vairāk izklausās kā troksnis nekā BAM. Smieklīgākais uzņēmuma Unilever gudro prātu radītais nosaukums ir tīrīšanas līdzeklim, ko mēs it labi zinām ar nosaukumu CIF. Acīmredzot angliskajā pasaulē daudz tīrāk skan burtu salikums JIF, ko angliski runājošie, protams, izrunā kā Džif.

Ilgi es domāju, kāpēc te ir šādas atšķirības brendu nosaukumos, bet pie lielas skaidrības netiku. Tad nu nolēmu, ka kāds bez šaubām svarīgs un tīrīšanas līdzekļu ražotājkompāniju apmaksāts pētījums viņiem parādījis, ka cilvēki Austrālijā asociē zināmus burtus vai to salikumus ar dažādām sadzīves problēmām - piemēram tīra māja izklausās līdzīgāk JIF, bet tīri trauki nozīmē, ka viss pabeigts - Finish.

Tā nu man uz plaukta virtuvē glabājas plastmasas pudele identiska Latvijā lietotajai uz kuras dižiem burtiem rakstīts JIF, arī pudeles saturs ne ar ko būtiski neatšķiras, tikai katru reizi uzspiežot biezo līdzekli uz lupatiņas es pasmaidu un domās izrunāju tā nosaukumu pa latviešu modei - JIF.

Kokvilnas koks

2010-09-14T08:16:00.004+10:00

Brisbenas botāniskajā dārzā, kas veidots kā milzīgs parks es pavisam nesen uzgāju koku, kas sniedza tobrīd nepieciešamo ēnu. Ļoti augsts un ne pārāk plaši izplētis zarus, tas lepni slējās zāliena vidū un apkārt tam neviena netraucēti joņoja tēvi pakaļ dažiem maziem bērneļiem.

Zemē pie koka stumbra bija manāmi pūku kumšķi, tie bija saķērušies zālē, vai vējiņam uzpūšot vēlās tik tālāk prom no koka. Pirmo pūku piku paņemot rokā es pamanīju cik mīksta un slīdīga ir šī pūka, tā bija silti ietinusi vairākas koka sēklas.

Drīz vien es pūkas sāku vākt kopā un atbrīvot no sēklām, zariem un citiem krikumiem, kas bija saķērušies mīkstajā vatē. Izrādījās, ka ap koku atrodamas arī pākstis, kas tikai nedaudz pavērušās jau rāda, ka iekšā sēklas ietītas mīkstajā pūkā.

Drīz vien kaudzītē jau sāka krāties šīs pākstis, jo tajās atrodamā vate bija tīra un mīksta, turklāt bija cerība, ka tajās kā citās jau krietni vaļējās pākstīs nebūs pilns ar kukaiņiem, kas acīmredzami izbauda savas mīkstās aliņas. Pākstis vācām kopā, lai noskaidrotu, cik daudz iespējams iegūt šīs pūkas, kas izturības ziņā atgādināja pakulas vai vilnu un tā vien prasījās pēc ratiņa, lai no šiem kumšķiem lēnām sāktu veidot pavedienu. Ar pirkstiem vērpjot un velkot no pūku pikām lēnām veidojās mīksts un diezgan izturīgs dzijas gabaliņš. Kļuva skaidrs, ka dīvainais koks patiešām izmantojams dzijas gatavošanā. Protams, uzreiz arī bija jājautā, cik šādu koku vajag vienam džemperim un cik ilgi tas ražo. Atbildes uz šiem jautājumiem mums gan neizdevās rast, tomēr bijām priecīgi par atklājumu.

Varat iedomāties, cik pārsteigta biju, kad piegāju pavisam klāt pie šī koka stumbra. Izrādījās, ka pēc pākšu lasīšanas rāpus, nevar iegūt atelpu atspiežoties pret koka stumbru, tas pat var izrādīties visai sāpīgi. Viss tumbrs cik augstu vien var saskatīt ir klāts ar rožveidīgiem tikai daudz lielākiem ērkšķiem, kas nevis mīksti un sulīgi, bet cieti un koksnaini. Te nu bija ideja par koku samīļošanu un bēdu sūdzēšanu.

Dažas košās vaboles uz koka stumbra acīmredzami izskatījās kaitīgas un paspēja nozust pirms es tās nobildēju tuvplānā. Koka lapas man atgādināja lietussargu koku, ilgi domāju par atšķirībām un nolēmu, ka pēc lapām vien es šos abus neatšķirtu. Jāredz kā izskatās viss koks, no daudziem vertikāliem stumbriem sastāvošs visticamāk būs lietussargu, bet zarots un masīvi liels ar ērkšķiem uz stumbra bez šaubām būs kokvilnas koks.

Pēc nelielas izpētes atklājās, ka šo koku patiešām tā arī sauc - zīda-kokvilnas koks. Tā oficiālais nosaukums ir Bombax. Izrādās, ka šo pākstīs atrodamo pūku patiešām reiz vērpa dzijā. Dažādie koka paveidi ir raksturīgi zemēm līdzīgos platuma grādos visā pasaulē. Daļa ir Austrālijas lietusmežu sensenie iemītnieki, citi nāk no Dienvidamerikas, Ķīnas, kur koka sarkanos ziedus izmanto tējā, vai Centrālāfrikas, kur kokvilnas koka ziedlapiņas lieto uzturā, bet mizu dedzina, lai ar dūmiem aizbaidītu ļaunos garus. Nezinu, kuru no iespējamiem izmantošanas veidiem jāusāk man, tāpēc atstāju ērkšķaino koku un tā mīkstos sēklu kazociņus parkā līdz nākamai reizei.

Raktuves un Pērkonolu meklēšana

2010-09-07T10:02:00.002+10:00

Izrādās pavisam īstās raktuvēs var nonākt ne tikai kalnrači, bet arī ikdienas cilvēks. Tamburīna kalns ir veidojies vulkāna izvirdumā no lavas pirms apmēram 22 miljoniem gadu. Kopš tā laika kalna dzīlēs ir paslēpti nelieli gāzes burbulīši, kas, lavai atdziestot, palika iestrēguši biezajā masā.

Mūsdienās uz aborigēnu nosauktā kalna, kam nav nekāda sakara ar mūzikas instrumentu, izveidotas raktuves, kurās var atrast šos gāzes burbulīšus, sauktus par Pērkona olām. Tie ir apaļi gaiša akmens akmentiņi, kas izrokami no daudz mīkstākās zemes. Leģenda no Amerikas vēsta, ka ar šiem akmeņiem Pērkona gari dusmās apmētājuši viens otru.

Šie burbulīši sākotnēji bija pilni ar gāzi, bet ar laiku tika pavērti vaļā un tajos ietecēja dažādi minerāli, kas tukšajā burbuļa vidū kristalizējās, veidojot skaistus krāsainus rakstus, tādus pusdārgakmeņus kā jašmu, ahātu un opālu un kristālus.

Pirms ieejas raktuvēs mums izsniedza rakšanas atļaujas un instruēja drošības jautājumos - nedrīkst rakt zem lieliem akmeņiem un nogāzēs, nedrīkst iznest no raktuvēm ne vairāk kā 2,5 kilogramus jeb pilnu spainīti akmeņu, iet ārpus sētas, vilkt nost kurpes utt. Mums izsniedza spainīšus un rūķu cirvjus un kalnā mēs kāpām. Tā vien gribējās dziedāt rūķu dziesmu par došanos uz smago darbu raktuvēs, bet pacilājums bija neizsakāms - par īsto cirvi un kārtīgu akmeņu racēja noskaņojumu.

"Ja rakstiet noteikti ko atradīsiet," iedrošināja raktuvju pieskatītājs un mēs bijām gatavi rakt. Kalnā uzkāpuši un daudzām brīdinājuma zīmēm par atļaujas iegādi garām pagājuši mēs sapratām, ka raktuves nav vis dziļi pazemē, kā es biju iedomājusies, bet gan kalna galā un zem klajām debesīm. Lejā veikalā apskatījušies un izpētījuši, kādi izskatās mūsu meklētie akmeņi, mēs jau raktuvēs pamanījām mētājamies daļas no veselām olām un arī ļoti, ļoti daudzus akmeņus, kas ne ar ko neizcēlās.

Pēc pirmajiem cirtieniem trakāk kā māli sacietējušajā zemē kļuva skaidrs, ka viegli nebūs. Mēs skaldījām un skaldījām, putekļi lidoja pa gaisu un tāpat arī nelielie cietās zemes gabaliņi, pa reizei mēs pagrābām kādu akmeni, kas izripoja un ilgi pētījām vai tas atbilst Pērkon-olu pazīmēm. Radās divas kaudzes - 'iespējams interesanti' un 'noteikti neinteresanti'. Viss pārējais tika aizmests uz citu pusi. Ar laiku kļuva arvien vieglāk noteikt kurš ir gāzes burbilis un kurš ne - acis iemācījās, un pat izskrubinot nelielu daļu akmeņa no zemes bija skaidrs vai vērts skrubināt tālāk. Mēs rakām bedres aizvien dziļāk, jo bija skaidrs, ka virspusē neko labu neatradīsim, kas to zina, cik reižu raktuvju virskārta jau pārrakta. Nonākuši līdz pirmajām saknēm mēs sapratām, ka nu esam tajā raktuvju daļā, kur vēl neviens nav racis un, par spīti sāpošajām tulznām no cirvja, ķērāmies pie rakšanas vēl naskāk.

Mēs meklējām sacietējušos gāzes burbulīšus lavā, kas ar savu necilo ārpusi nebūt neziņoja par to, kas atrodams iekšpusē, bet visus kalna akmeņus mēs nevarējām ņemt. Ar lielo cirvi cērtot dziļāk, sacietējušo gāzes burbulīšu parādījās vairāk un pa reizei kāds no tiem arī pārplīsa vēstot par to, ko glabā baltā čaula. Veikalā bija apskatāmi lieli un krāšņi atradumi, bet tik liels akmens mūsu spainītī negāja un arī izmaksas par tā pārzāģēšanu sasniegtu ievērojamus apmērus. Tā nu mēs centāmies atrast gabalus no jau sašķeltiem akmeņiem.

Vairākas stundas rakušies, mēs aizvien vairāk nogurām un sapratuši, ka ilgi spēka vairs nebūs, sākām klīst apkārt pa raktuvēm. Tā arī mēs atradām kāda senāka racēja bedrē sakrājušos lietus ūdeni, kas deva lielisku iespēju nomazgāt mūsu atradumus no baltajiem mālainajiem putekļiem un atlasīt ņemamos un neinteresantos akmeņus.

Vienu spainīti pielasījuši pilnu ar olām un kristāliņiem dažos salūzušo olu gabaliņos, mēs pārvācāmies uz zemāku raktuvju līmeni, kur zeme bija nevis balti mālaina, bet gan klāta ar zaļganu plēkšņainu cietu slāni. Tajā iecērtot kalnrača cirvi, pa gaisu lidoja mazi akmens gabaliņi, un es tikai priecājos, ka raktuvēs ejot nebiju noņēmusi saulesbrilles, kas nu noderēja kā acu aizsargs. Mati un kabatas bija pilnas ar akmeņiem un sejā lidojošie krikumi mazliet pat sāpēja, bet tieši šeit mēs cerējām atrast savu zelta dzīslu, jo zaļais slānis bija veidojies tā paša 22 miljonus gadu senā vulkāna izvirduma laikā. No šejienes izkasītās Pērkon-olas bija pašas svarīgākās un beiguši rakt, mēs pārguruši, izsalkuši un izslāpuši devāmies lejup ar pusotru spainīti pilnu ar dārgumiem. Onkulis veikalā atlasīja veselās olas no sašķeltajām un piedāvāja tās pārzāģēt. Tā nu katrs izvēlējušies pa pāris akmeņiem mēs ļāvām onkulim nozust aizmugures telpā.

Pavisam drīz viņš iznāca ar pāris skaistiem eksemplāriem, krāsainie minerālu ielaidumi zaļā un sarkanā krāsā izskatījās patiešām interesanti, protams no dārgiem akmeņiem mūsu pārzāģētajās olās nebija ne miņas, bet prieks par pašu atradumu tāpēc ne mazāks. Tagad mājās stāv maisiņš ar vēl nepārzāģētām olām un neviens uz visas pasaules nezina, kas tajās būs atrodams, kad izdomāsim, kā tās pārzāģēt.

Uguns uz ūdens

2010-09-06T11:22:00.002+10:00

Brisbenas Frestivāls sācies ar grandiozu Upes-uguns priekšnesumu Brisbenas upē. Uguņošana, kaujas helikopters un iznīcinātājs F-111 ar degošu degvielas asti, tas viss tiek dēvēts par Riverfire un notiek katru gadu, pulcējot vairāk kā pusmiljonu cilvēku. Tieši šī ir lielākā Brisbenas uguņošana nevis Jaungads vai citi svētki.

Pusstundu ilgā, ar mūsiku sasaistītā uguņošana lika slēgt vairākus tiltus pār upi, atstājot tikai vienu, uz kura skatītāji varēja baudīt priekšnesumu debesīs virs upes. Upes vidū noenkurotie nelielie kuģi bija galvenais uguņošanas centrs, ugunis debesīs šāvās arī no ūdens, tvaikiem nokūpot no gludās upes ūdens virsmas pa reizei izlidoja pulciņš raķešu, pārsteidzot skatītājus, jo neviens īsti nevarēja iedomāties, kā tas reāli ir iespējams.

Abi tilti starp kuriem notika uguņošana brīžiem bēra uguns dzirksteles upē, piepildot gaisu ar lielu daudzumu dūmu, ko arī es, stāvot uz tilta, biju spiesta elpot. Vējš gan visus dūmus ātri vien aiznesa pilsētas centra virzienā, atstājot mūs ar dzirksteļu atspulgu ūdenī, jo pašas dzirksteles zem mūsu tilta saskatīt nevarēja. Raķetes tika šautas arī no augstākajiem Brisbenas debesskrāpjiem, tādējādi visā procesā iesaisot arī stiklotās mājas un pievēršot skatītāju uzmanību to logos atmirdzošajām uguns puķēm.

South Bank jeb viens no modīgākajiem Brisbenas rajoniem upes krastā bija pilns ar cilvēkiem. Upes festivāla centrs jau vairāk kā 10 gadus ir tieši tur, bet nu, šim festivālam apvienojoties ar Brisbenas festivālu, notikums pulcē vēl vairāk cilvēku.

Pārsteidzošākie notikumi uguņošanas laikā risinājās debesīs - iznīcinātājlidmašīna F-111 lidoja pāri skatītāju galvām, biedējot ar sava motora troksni un izklaidējot ar liesmojošu uguns asti. Ziņās stāsta, ka lidmašīna lidojusi nieka 100m augstumā, ar visu asti uzkāpjot arī ap 3km augstu debesīs un ļaujot sevi redzēt pat 100km tālu no Brisbenas centra. Austrālijas armija apgalvo, ka šis bija pēdējais F-111 lidojums, jo drīz tā tiks aizvietota ar jaunākiem un modernākiem iznīcinātāju modeļiem. Uzturēt lidmašīnu tikai uguņošanas parādēm reizi gadā noteikti nav visai izdevīgi. Tā nu Austrālijai diemžēl vairs nebūs lidmašīnas, kas spēj radīt skaisti liesmojošo raķetes asti.

Nesakārtotā galva un kāpēc draugiem neiet

2010-08-27T14:22:00.003+10:00

Atnācu mājās no China-town, vietas, kas pārsātināta ar āzijas veikaliem, kuros pārdod miljoniem neizprotamu produktu, un ķīniešu, taizemiešu un indiešu ēstuvēm. Protams, netrūkst arī āziešu (kāpēc gan tā nevarētu teikt?).

Jā, šobrīd man ir dziļi vienalga, vai tā var, vai nevar teikt. Nupat gan apskatījos, ka viņus jāsauc par aziātiem. Lai vai kā, visi tik dažādie, bet man joprojām neizprotamie cilvēki no Āzijas tur ir dikti daudz.

Sēžu pie galda ar bundžiņu ledus tējas un paciņu kaltētu jūraszāļu un neviens man neistāstīs, ka divi dolāri par 15 gramiem čaukstošu, gaisīgu un pavisam caurspīdīgu jūraszāļu nav tā vērts. Ledus tēja atgādina tās retās reizes, kad ar kādu draugu Rīgā devos uz kino. Tā ir tāpati dīvainā Malaizijā ražotā ledustēja ar alvejas gabaliņiem un persiku sulu, ko katru reizi centos neoficiāli ienest kinoteātrī. Tikko atradu uz hieroglifiem aprakstītās bundžiņas arī pārsteidzošus uzrakstus latviešu valodā: "Alvejas un persiku dzēriens", "derīgs līdz" un sastāvs. Izrādās, ka tieši to pašu bundžiņu, ko viņi ved uz Latviju, var nopirkt arī Austrālijas ķīniešu rajonā.

Graužu jūraszāles un domāju, kāpēc maniem draugiem Rīgā neiet lieliski, vismaz vienam, kas par savām nedienām uzdrošinās rakstīt blogā. Nav jau īsti jēgas tā spriedelēt, bet jūraszāles un alvejas tēja sevišķi nepalīdz apskaidrot prātu. Tā nu skatos uz pašas izaudzētajām kresēm, kas nu pilnos ziedos, un gaidu, kad Latvijā iestāsies rīts un mani draugi viens pēc otra lēnām parādīsies skaipa onlainā. Ceru, ka kādu no viņiem varēšu uzmundrināt ar savu ne īsti jēdzīgo neizpratni par apkārt notiekošo. Zinu arī, ka pēc stundas viss būs jau mainījies.

Saldumu tirgoņi

2010-08-26T09:01:00.002+10:00

Kas to būtu domājis, ka Austrālijā uzzināšu kā gatavo karameles. Atceros, reiz devos ekskursijā uz konfekšu fabriku "Laima" un arī kādu vietu, iespējams turpat līdzās, kur top karameles un ko kādreiz dēvēja par konfekšu fabriku "Uzvara". Tomēr ar tantēm baltos virsvalkos un konfekšu pakojamām mašīnām pats process man tā līdz pat šodienai skaidrs nebija.

Kādu dienu es nonācu pavisam mazā pilsētelē Montvillā mazliet aiz Stikla Mājas kalniem. Lieki teikt, ka, ieejot konfekšu veikalā un ieraugot tur galdu, kas sagatavots publiskai konfekšu gatavošanai, mans pārsteigums un interese strauji auga. Diemžēl tajā dienā konfekšu gatavošana nebija plānota un man bija jāsamierinās ar ārkārtīgi interesatā izskata karameļu pagaršošanu vien.

Es joprojām nezināju kā notiek šis tik kārdinošais process, līdz kādā jaukā dienā es atkal iebraucu šajā īsti romantiskajā nelielajā pilsētelē ap 100km uz Ziemeļiem no Brisbenas. Protams kā likts, mēs devāmies uz jau sen pazīstamo kārdinošo karameļu veikalu.

Uz letes rindām vien paciņās sakārtotas visdažādākas karameles. Daļa ir jauki strīpainas kā šajā attēlā un reizēm pildītas ar šokolādi, bet vairums karameļu tiešām atgādina mākslas darbus. Mazītiņo karamelīšu centrā ir mazītiņa bildīte ar augļa attēlu vai kādu uzrakstu. Izsmalcinātās bildītes ir mazākas par puscentimetru un katra sastāv no daudz jo daudzām detaļām.

Zemenītes bilde veidota no sarkanas karameles ar dzeltenām sēkliņām vidū un mazām zaļām lapiņām, melleņu karameles centrā ir neliels ķekars ar vairākām odziņām arī vīnogu karamele lepojas ar veselu vīnogu ķekaru un kivi karamele izskatās, kā uz pusēm pārgriezts kivi ar visām sēkliņām un balto viducīti. Apelsīnu, laima un citronu karameles atgādina ratu riteni, veidotas no maziem trīsstūrīšiem attiecīgi oranžā, zaļā vai dzeltenā krāsā. Tālāk seko visdažādākie teksti, no 'daudz laimes dzimšanas dienā' līdz klasiskajam 'I love you' un dažādu firmu nosaukumiem. Iespējams pat pasūtīt karameles ar sevis sagudrotu tekstu, ko cilvēki arī dara, izvēloties karameli ar abu laulājamo vārdiem vidū, vai izmantojot to kā iespēju reklamēt savu uzņēmumu.

Tieši šajā reizē man arī izdevās piedzīvot to atklāsmi ko gaidīju vairāk kā 20 gadus. Es stāvēju un skatījos, kā divi karameļu meistari rada brīnumu. Uz īpaša karsta galda milzīgais 10 kilogramus smagais cukura bluķis vijās un tinās, kā vien meistari to veidoja., pa reizei iedurot tajā ar šķērēm, lai pārsprādzinātu nevietā iemaldījušos gaisa burbuļus. Lēnām tika salikta kopā milzīga karamele, kas varēja sastāvēt no šoreiz jau krietni lielas augļu bildes vai teksta, vai jebkā cita. Tad milzīgo rituli meistari sāka stiept garumā un pavisam drīz no ap 30 centimetru resnuma tas kļuva par tikai centimetru resnu garu, jo garu desu. Tās viens gals tika iebarots īpašā mašīnā, kura sastāvēja tikai no diviem riteņiem, tie karameļu desu vilka cauri un saspieda vajadzīgajā formā. Tā nu uz augstā galda zem ventilatoriem rindās kārtojās krāsainas karameles, kas drīz vien jau nonāca kāro skatītāju mutēs, vai tika sabērtas spainī, lai tālāk pakotu paciņās un liktu uz letes. Tropu augļu karameles veidošanas procesu Hardija Lediņa mūzikas pavadībā piedāvāju vērot arī video.

Rupjmaizes raupjā garša

2010-08-18T16:37:00.002+10:00

Pirmo reizi sešu mēnešu laikā kopš esmu šeit atkal ēdu rupjmaizi. Atceros gan, ka nelielu gabaliņu bez sevišķām izjūtām apēdu Jāņu sarīkojumā Brisbenas latviešu namā, bet šodien manā īpašumā nonāca vesels klaips kārtīgas rudzu rupjmaizes.

Braucu garām krievu veikalam Brisbenā un nolēmu, ka esmu sailgojusies pēc tās. Latvijā rupjmaizi ēdu reti un arī tad tikai pašu garšīgāko Ķelmēnu cepto. Veselu pusgadu dzīvoju pilnībā aizmirsusi par šīs daudziem tik svarīgās lietas eksistenci, līdz šodien sapratu, ka kārojas.

Kopā ar šokolādes sieriņiem "Kārums" manā ieprikumu maisiņā nonāca rupjmaizes klaipiņš no ceptuves Salaspilī "Roga-Agro". Uz etiķetes lepni rakstīts "Rudzu rupjmaize (sagriezta)", kas, atverot iesaiņojumu, izrādījās kļūda, bija jāņem nazis un jāgriež maize šķēlēs pašai un mani tas tikai iepriecināja vēl vairāk.

Tagad notiesātas jau pāris šķēles, uz Austrāliju sasaldētā veidā atceļojušās maizes. Tā ir kārtīga smaga rupjmaize, krāsnī šauta ar lizi, kas nobērta ar klijām, ar mazliet skābenu garšu, ko vēl uzlabot var tikai sviesta saldums, bet to šeit grūti atrast, jo visi sviesti ir iesālīti un nesālītie sevišķi jāmeklē. Nevarētu teikt, ka šī garša man rada kādas sevišķas izjūtas, un tomēr patīkami atkal ēst rupjmaizes šķēli un zināt, ka rudzi nākuši no Latvijas laukiem.

Atceros, kā ap Jāņiem iepriecināju tautiešus Janzēlandē, kas bija izsalkuši pēc rupjmaizes un no Latvijas taču to atsūtīt nevar. Lai gan graudi iekļauti pasta nesūtāmo lietu sarakstā gan Austrālijā, gan Jaunzēlandē, nolēmām riskēt un klaipiņš rupjmaizes, iepakots divos maisos un ielīmēts aploksnē devās uz pasta nodaļu. Vīrs izlasījis aprakstu "tumšā maize" ilgi domāja un pētīja talmudus, es stāstīju, ka maize taču nav gluži tas pats kas graudi, un pēc ilga laika vīrs teica: "Labi! Sūtām." Nepagāja ne nedēļa un es saņēmu prieka pilnu ziņu no Jaunzēlandes, ka klaipiņš ar lielu sajūsmu gandrīz jau apēsts.

Tā nu mēs te arī Austrālijā topam stipri, ēdot kārtīgu rudzu rupjmaizi, un pamēģiniet tikai jūs Latvijā šovakar ēst mīksto baltmaizi!

Vēsturisks festivāls Brisbenā

2010-08-13T10:59:00.007+10:00

Jau nedēļu pilnā sparā Brisbenā notiek lielākais gadskārtējais festivāls vai drīzāk gadatirgus visā Kvīnslendā. Tā vēsture sniedzas vairāk kā simts gadu tālā pagātnē un tā kā šeit kolonistu vēsture nav sevišķi ilga, tad 100 gadi ir tiešām daudz. Pirms daudziem gadiem Brisbenā reizi gadā - ziemas vidū (augusta sākumā) pulcējās visi štata fermeri, lai rādītu savu produkciju. Te notika labāko lopu, gardākā piena, mīkstākās gaļas un kvalitatīvākās vilnas konkursi. Cilvēki straumēm vien plūda uz Brisbenu, lai izrādītu savus spēcīgākos vēršus, staltākos zirgus un skaļākos dziedātājus gaiļus.

Gadatirgus, ko dēvēja par Brisbenas izstādi vai Karalisko Kvīsnlendas šovu (tagad par Ekka, saīsinot Exhibition jeb izstāde), izrādīja arī labākos tehnoloģijas sasniegumus nozarē - efektīvākos arklus, sējmašīnas un ražas novākšanas aparātus, visbiežāk, protams, darbināmus ar zirga spēku. Varat iedomāties šī notikuma mērogu, ja pirmajā izstādē 1876. gadā Brisbenā sanāca 17 tūkstoši apmeklētāju. 19. gs beigās tas bija milzīgs skaitlis un viegli skaidrojams ar lielo zirgu īpašnieku skaitu, protams tie līdzi ņēma savas ģimenes un lēdijas jājam sieviešu seglos bija pavisam ierasta lieta. Zirgi bija ļoti būtiska liela kolonistu kultūrā, jo tie, protams, centās arī Austrālijā izklaidēties ar savu Lielbritānijā aristokrātisko lapsu medību sportu.

Arī izstādes ideja tika aizgūta no Lielbritānijas, kur 1851. gadā bija sākusies Pasaules lielo izstāžu (tagad EXPO) tradīcija, un Austrālijā tā turpināja plaukt un zelt arī katrā nākamajā gadā, izņemot divus (1919 - spāņu gripas pandēmijas dēļ un 1942 - Otrā Pasaules kara dēļ).

Nu mēs esam nonākuši 2010. gadā un šī izstāde jau notiek 10 dienu garumā. Tās vēsturiskās nozīmības dēļ 7tajā izstādes dienā katru gadu ir īpaša Ekka brīvdiena, kurā cilvēki neiet uz darbu, skolēni paliek mājās un cenšas pierunāt savus vecākus, aizvest tos uz lielo notikumu. Ekka joprojām saglabājusi oriģinālo lauksaimniecības ievirzi un katru gadu uz to sabrauc apbalvotāko dzīvnieku īpašnieki - suņi, kaķi, titulētie zirgi, govis, aitas, kazas, lamas un mājputni. Placis netālu no Brisbenas Karaliskās slimnīcas pārvēršas par fermu, kur ikviens var ierasties apskatīt un novērtēt kompetentu žūriju par labākajiem atzītos mājdzīvniekus un to lepno īpašnieku staltās muguras.

Fermas iespaidu papildina vairāki paviljoni, kuri pilni ar būros sasēdinātiem gaiļiem, vistām, pīlēm un zosīm. Turpat līdzās tāpat būros satupuši suņi, kas reizi pa reizei tiek izrādīti uz suņu skatuves. Bet vislielāko fermas noskaņu rada paviljons, kurā uzturas mazie dzīvnieki. Jēri, teļi un kazlēni skraida pa skaidām nokasītu ar sētu apjoztu placi, kurā pa reizei atveras vārti un tiek ielaists bars ar cilvēkiem, kas tad var skriet līdzās kādam no jaunajiem dzīvniekiem, piesēst un to pabarot ar par latu nopirkto zāles glāzīti, vai vienkārši apskatīties un līdzdarboties, jo pilsētnieki fermu dzīvniekus taču nemaz neredz.

Neliels aplociņš paredzēts cāļiem, un uz to garā rindā sastājuši cilvēki, kas porcijām vien tiek sasēdināti uz siena ķīpām, tiem izsniedz dvielīšus, ko uzklāt uz ceļiem un tad kāda meitene katram klēpī ieliek pa cālēnam., tev tiek dotas minūtes 5as un tad calēni dodas uz būri un cāļu mīļotāji uz izeju, lai dotu vietu nākamajai porcijai no nebeidzamās rindas.

Tā vērojot šķiet, ka šeit sabraukušie fermeri vairāk cenšas aplokos sadzīt cilvēkus nevis lopus, jo acīmredzot izstādes masas tiešām atgādina milzīgu lopu baru un skaita ziņā noteikti pārsniedz mājlopus vairākas reizes. Milzīgie buļļi ar savu varenumu mazliet attālina cilvēkus un, lai gan pārsvarā sēž metāla stieņu ielokā, tiedroši varētu bez sevišķas uzmanības pastaigāties pa tirgusplaci brīvā vaļā.

Mazie kazlēni, jēri un teļi, sadzīti vienā aplokā ar cilvēkiem, uz pēcpusdienas pusi sāk jau nogurt no mūžīgās uzmanības un steigšus meklē kur paslēpties, vai vienkārši aizmieg tur, kur vien tiek pie pāris minūšu miera.

Mīkstākās vai siltākās vilnas konkurss arī ir viens no svarīgākajiem šajā gadatirgū un, lai gan pie aptaustīšanas skatītāji netiek, apbalvojuma lentes uz vilnas ķīpām apskatīt var ikviens. Tā vien šķiet, ka Austrālijā, kur pat ziemā temperatūra nenoslīd zem nulles, vilna arī tiek novērtēta un bez aitu vilnas pieejama arī alpaka lamu vilna.

Mani visvairāk iepriecināja tieši šī fermas dzīvnieku daļa gadatirgū, jo mīkstuz un pūkainus zvērus samīļot vienmēr ir patīkami un ja pat ne samīļot, tad pastāvēt pie zirga aploka un vienkārši skatīties lielajās un no cilvēkiem nogurušajās acīs.

Ne tikai dzīvnieki pārstāv fermeru sadaļu lielajā gadatirgū, kurā tomēr neko no tā visa īsti nopirkt nevar. Kārtīgā gadatirgū taču jābūt arī resnākā ķirbja, lielākā tomāta un līdzīgiem konkursiem. Austrālijā gan izrādās no dārzeņiem un augļiem veido milzīgas gleznas ar motīviem, kas nu katram ienāk prātā. Galvenie šeit ir avokado, kukurūza, ananāsi, banāni un citi Latvijā eksotiskāki dārzeņi un augļi.

Arī konkursi šeit notiek nevis par lielāko ķirbi, bet gan par smagāko banānu ķekaru. Šajā tirgū uzvarētajs bija 70 kilogramus smags.

Līdzās dzīvnieku mītnēm tiek atvēlēta milzīga teritorija mūsdienu gadatirgū vajadzīgajiem karuseļiem. Krāsainas ugunis, dažādos rīkos iestiprināti, augstu lidojoši cilvēki, daudz saldumu un skaļa mūzika. Tā izskatās viens no iecienītākajiem stūriem šajā gadatirgū.

Šajā festivālā jeb gadatirgū apskatāmi arī dažādi paviljoni. Viens piedāvā no Ķīnas atvestus produktus un tirgotājiem uz Brisbenu palīdzējusi atbraukt pati Ķīnas valdība. Turpat arī Kvīsnlendas štata valdības paviljons, kurā var uzzināt kā dzīvot dabai draudzīgi. Cits ir jaunāko zinātnes sasniegumu paviljons, kurā var izmēģināt dažādas varen tehnoloģiskas ierīces.

Dīvainākais paviljons ir showbag jeb šova maisiņu paviljons. Lielākās cilvēku masas pulcējās tieši tajā, bet es nespēju izprast šo kultūras sastāvdaļu.

Visu iespējamo saldumu ražotāju, filmu tēlu un citu brendu stendi rindu rindās un cilvēki stāv pie tiem, gaidot iespēju samaksāt pat 20 latus par kādas firmas maisiņu, kurā ieliktas piecas šokolādes, neliela plastmasas rotaļlieta, pāris čipsu pakas vai citi kārumi.

Kompāniju reklāmas maisiņi reiz esot bijuši bezmaksas, bet nu kļuvuši par tādu šova sastāvdaļu, ka ir lielākais peļņas avots Cadbury, Nestle, Pepsi, uc. Bez maisiņa mājās nedosies neviens bērns, pat vairākiem. Un ārā pie paviljona izejas stāvot, var redzēt cilvēkus, kas saņēmušies šos maisiņus pilnām rokām, protams, par katru maksājot krietni vien pārspīlēto cenu.

Noslēdzot šo garo stāstu jāatzīst, ka EKKA ir 10 trakas dienas kapitālisma paradīzes, papildinātas ar lauksaimnieku un lopkopju vēsturiski aizsākto izrādīšanos. Tas ir viens no pašiem svarīgākajiem notikumiem Brisbenā un ieguvis pat oficiālu brīvdienu sev par godu. Vieta, kur sapulcējas visa štata izklaide, trokšņi, gaismas, cukurs un nauda.

Savvaļas augļi un ogas

2010-08-09T18:13:00.006+10:00

Kādā no kārtējām pastaigām pa mežu, pamanīju ko ziņkāres vērtu. Nelielu koku ar augļiem tā zaros un šoreiz jau zināju, ka vērts painteresēties par šo augļu iespējamo nekaitīgumu. Reiz atrastās un varen indīgi izskatošās palmu ogas izrādījās ēdamas un patiešām gardas. Zinošs biologs man apgalvoja, ka ogām nav ne vainas, un demonstrēja to, pats apēzdams sauju.

Arī es ķēros pie šo ogu iepazīšanas un atklājās, ka tās atrodamas lietusmežā uz katra stūra augošajā palmā. Tiesa gan, palmas ražo tikai reizi gadā un pāris mēnešu garumā vien. Ogas garšo putniem un arī man. Pacentos pat atklāt, kuras no tām visgaršīgākās un tad nu ložņāju zem palmām, cenšoties neuzskriet zirnekļiem un citiem neradījumiem, meklējot pašas tumšākās un saldākās, putnu vēl nenotiesātās palmu ogas. Saujām vien lasīju ogas, bēru tās mutē un atbrīvojos no kauliņa katras ogas centrā. Tas protams, aizņēma ilgāko laiku, bet pāris lietusmežā pavadītās stundas deva iespēju izbaudīt šīs saldās ogas cik vien kārojās.

Tad nu arī nākamajā reizē ieraugot, ko kārdinoši augam kokā, ķēros noskaidrot, kas tas ir un vai ir vismaz pagaršojams. Daži no augļiem, skaidri redzams bija gatavi, un man apgalvoja, ka esot arī ēdami. Izdzirdot nosaukumu manas acis iemirdzējās vēl spožāk - tās bija guavas - augļi, ko tik biezi esmu dzirdējusi pieminam, bet nekad netiku ēdusi svaigus. Reizēm vien pakārumojos ar to sulu, kas ir skaisti rozā krāsā un tīri garda.

Noplūkusi divus gatavos tropu augļus, ķēros uzzināt, kā un kas no tā ēdams. Izrādījās, ka auglī ir sēklas, kurām apkārt ēdamais mīkstums. Jo tuvāk mizai, jo negardāks un mazāk salds tas kļūst, un tā nu jāēd tik tālu, cik vien garšīgi. Pārlauzu guavu uz pusēm un sāku izgaršot, mani brīdināja, ka sevišķi garšīgi nav, bet mani tas nebūt nesatrauca, jo laist garām iespēju pagaršot guavu nu gan nevarēja.

Es izbaudīju guavu, cik nu spēju, bet lielā spļaudīšanās bija pārāk apgrūtionoša, tikusi vaļā no sēklām, cerēju uz mīkstumu ap tām, bet tas izrādījās nesalds un diezgan bezgaršīgs. Auglis gan smaržoja labi un droši vien ir no tiem, kas tiek izmantoti smaržas nevis garšas dēļ un lielākā daļa no gardās rozā sulas sastāv no ābolu sulas un krāsvielas. Guava ir reti dabūjams un tāpēc noteikti pagaršojams auglis, bet neticu, ka kādreiz to varēs nopirkt veikalos, kā sevišķu kārumu. Tā nu vietās, kur guavas neaug, uz īpašu guavu industrijas attīstību nevar cerēt.

Dūmu stāsts

2010-08-04T23:10:00.001+10:00

Šovakar izejot ārā, manās nāsīs iesitās ievērojami atšķirīga smarža no ierasti parastā nekā, ko sasmaržojam ikdienu, ja nenotiek nekas īpašs. Tā jau ir, ka pamanām tikai no parastā atšķirīgās smaržas, ievu ziedus, zemenes, siltus pīrāgus, ceptus sīpolus un dūmu smaržu. Šodien izbaudītā pilnīgi noteikti bija viena no daudzajām dūmu smaržām.

Dūmu smārds gaisā man vienmēr atgādina brīžiem joprojām un visspilgtāk bērnībā justo smaržu. Smaržu, kas stāsta, ka pilsētā ienāk kaut kur tālumā degošais mežs. Šī smarža man vienmēr šķita skumja, kā nekā deg taču mežs. Atceros dienām ilgos ugunsgrēkus pierīgas mežos un purvos, kad no rītiem atverot logu varēja just, ka cīņa vēl nav galā.

Skābenais smārds šķita ievelkamies visur, mājā, drēbēs, pat manī pašā. Un skumjas līdz ar to arī. Vienmēr pa dienu meža stāsts aizmirsās, bet vakarpusē, atgriežoties tajā Rīgas pusē, kur dzīvoju, atgādinājums par liesmu darbu atkal neizbēgami bija jūtams nāsīs. Tas mazliet koda kaklā un biedēja, jo nevarēja zināt, cik vēl ilgi dūmi līdzi vējam ceļos manā virzienā, un vai kādu dienu nepamodīšos piedūmotā pasaulē. Tos dūmus redzēt nekad nevarēja, par notiekošo liecināja vienīgi smarža.

Tā nu šovakar izejot ārā, mani atklal pārņēma tā pati dīvaini skumīgā sajūta. Dūmu smārds iesitās degunā un prāts tālāk radīja pārējo. Šie dūmi nebija piedegušu kāpostu, vai aizsmēķēta cigāra dūmi, tie bija degoša meža dūmi. Nezinu kā, bet tas kļuva skaidrs uzreiz. Varbūt mežs šajā smārdā stāsta savu stāstu, izkliedz savas sāpes. Varbūt vējš līdz pilsētas mūriem atnes ziņu, ko ne katrs grib sadzirdēt, vai šajā gadījumā sasmaržot.

Dūmi, kā jau dūmi, un tomēr šie dūmi ir krietni citādi, meži un krūmi, kas šādi deg ir citādi. Šejienes koku degšanas smārds patiešām atšķiras, tas rūgtenajai un skābenajai smaržai pievieno arī smaržu, kas man atgādina saldeni šķebinošo plastmasas deguma smaku. Protams visam cauri vijas arī ēterisko eļļu aromāts no eikaliptveidīgajiem kokiem, ko tā iecienījuši lēnīgie koalas. Kā gan lai es jums izstāstu smaržu?

Ļoti iespējams, ka ilgstošo un biežu krūmu ugunsgrēku dēļ šādiem dūmiem neviens šeit nepievērš uzmanību. Es tomēr to pamanu un varu droši teikt, ka pamanīšu arī turpmāk, degoša meža sāpes kāds te noteikti dzirdēs un gan jau, ka mēs būsim gana daudz, lai meža cīņa ar uguns pūķi tiktu sadzirdēta.

Zivju mīļotāju paradīze

2010-07-21T13:36:00.004+10:00

Viesojoties Sidnejā, kādā rītā nolēmām apmeklēt zivju tirgu, manuprāt mani gaidīja pavisam parasta iepirkšanās, bet atklājās, ka esmu dziļi maldījusies. Tās pašas Rīgas Centrāltirgus zivju paviljona smakas pavadīta, es iekļuvu eju un vitrīnu labirintā. Tās bija pilnas ar zivīm, gliemežiem, garnelēm, vēžiem un visvisādiem radījumiem, kas par savu dzīvesvietu izvēlas ūdeni.

Protams, vairumu zivju es nepazinu, arī krabji un garneles bija tādā izvēlē, ka nezināju pie kura gala ķerties, lai tos iepazītu. Latvijā dabūjamās nelielās garneles šeit izrādās nemaz nepārdod - vidējais garneles izmērs ir ap 10 centimetriem. Tāpat plašā izvēlē dabūjami dažādu sugu astoņkāji un kalmāri. Lielie krabji ir tik milzīgi, ka to kājas pārdod atsevišķi un spēju vien iedomāties, cik tās sver. Zem ūdens izrādās dzīvo arī vabolēm līdzīgi vēžveidīgie, kas izskatā atgādina koku lapas, interesanti gan, kam palīdz tāda maskēšanās zem ūdens. Uzraksti pie uz ledus sakrautajiem produktiem vēstīja nosaukumus, kas man ne visai palīdzēja, nāvējošā skorpionu zivs gan jau iepazīta, jo vērojot koraļļu rifu ar to iespējams sastapties un tad nu jāuzmanās cik spēka, bet te tā līdzās citām, domājams, atbrīvota no indes, gulēja vitrīnā. Tām priekšā kastēs sēdēja krabji, kas tā vien centās uzbrukt neuzmanīgiem pircējiem. Pārdevēji jau laikus to spīles bija apsējuši ar auklu.

Lai kā nonācu pie secinājuma, ka neko nespēju šeit nopirkt, lai cik vienkārši būtu parādīt ar pirkstu, nosaukt apjomu un samaksāt, vislielāko problēmu man noteikti sagādātu gatavošana. Citas radības jāsagatavo ļoti kārtīgi, bet citas var ēst pavisam pusvārītas un te nu manas zināšanas par jūras produktiem beidzas. Interesanti, kas būtu darāms mājās pārnesot dzīvu 30 cm lielu krabi. Iepirkties ļāvu saviem pavadoņiem, kas acīmredzami izrādījās eksperti zem ūdens dzīvojošo radību jautājumos.

Es tikmēr devos uz gatavo jūras produktu sadaļu, kur vienmēr pūļiem vien pulcējas zivjēdāji un izvēlas pilnīgi jebko no plašā klāsta. Arī es tiku pie milzīga šķīvja ar jūras produktu asorti. Tad nu atlika vien garšot, pētīt un analizēt, kas no apēstā pieder pie kalmāru, kas pie vēžu, un kas pie zivju kārtas. Jauki mīklā apviļātie un uzgrauzdētie gaļas gabaliņi bieži vien gan tika apēsti bez lielas skaidrības par to izcelsmi. Un tomēr čaumalās esošie bija gliemeži, tie ar garajām kājām - astoņkāji un līkie ar acīm - garneles. Garšīgas izpriecas, bet pēc šī milzu šķīvja gan ilgi zivis man nekārojās.

Putns ar lielisko vārdu

2010-07-20T15:53:00.004+10:00

Pirmo reizi es šo interesanto putnu redzēju pilsētas centrā īsi pēc atbraukšanas. Braucot mājās no baseina, tas bija nometies uz nelielas sētas un raudzījās uz mūsu zaļo auto, kamēr mēs stāvējām pie krustojuma. Es biju pārsteigta, izmēra, formas un krāsu dēļ. Tādu putnu nebiju redzējusi un man škiet nebiju pat domājusi, ka arī putni šeit būs citādi.

Izrādījās, ka šim putnam ir arī patiešām lielisks vārds - Kukabarra. Kukabarra jeb kokabura (Dacelo novaeguineae) ir pasaules lielākais zivju dzenītis, kas sasniedz 45 cm garumu, sver vairākus kilogramus un dzīvo aptuveni 20 gadus. Tas ir arī ātrākais lidotājs starp zivju dzenīšiem. Kukabarru bieži dēvē par smejošo putnu, jo tā balss atgādina histēriska cilvēka smieklus.

Šie putni dzīvo lielās kolonijās mežos Austrālijas dienvidos. Atšķirībā no Latvijā sastopamajiem zivju dzenīšiem, kukabarra neēd zivis, bet pārtiek no ķirzakām, pelēm, maziem putniem un pa retam kādas čūskas, medījumu putni uznes augstu un met zemē vai sadauza pret koka zaru, lai salauztu kaulus un to varētu ātrāk pārstrādāt.

Visu dzīvi kukabarras izvēlas vienu partneri un arī nelabprāt maina ligzdošanas vietu. Kukabarru raksturīgākā īpašība ir spēcīgā teritorijas izjūta. Savas dzīves telpu putni aizsargā ļoti agresīvi, un skaļie smiekli ir brīdinājuma zīme, lai sveši netuvojas. Tieši tāpēc šo putnu arī dēvē par smejošo kukabarru. Šo balsi bieži izmanto filmu un datorspēļu džungļu skaņās un dažādos izklaides un atrakciju parkos. Pat tad, ja darbība notiek Dienvidamerikas džungļos. Kukabarras dzimtene ir Austrālija un Jaungvineja un tas ir Austrālijas populārākais putns. Tieši tādēļ arī Sidnejas olimpisko spēļu viens no talismaniem līdzās pīļknābim un ehidnai bija kukabarra vārdā Olijs.

Koki tuvplānā

2010-07-19T10:25:00.001+10:00

Pirms kāda laika jau runājām par koku portretiem. Nu esmu savākusi visai plašu kolekciju no šajā pusē tik ļoti skaisti ziedošajiem kokiem. Ziedi lieli un krāsaini un, protams, man nepazīstami. Koku vārdi arī paslīdējuši garām, bet nopētīt to krāšņās puķes jau gan tas netraucē.

Ir patiešām patīkami klīstot pa pilsētu parkos, māju pagalmos vai vienkārši ceļa malās izbaudīt krāsas, ko piedāvā dažādie augi. Ilgstoši un pamatīgi ziedošie koki pilsētai piedod ļoti patīkamu noskaņu. Gluži kā Latvijas pavasarī baudāmās zirgkastaņas, arī šejienes kokiem ziedi pārsvarā ir ievērojamā izmērā un klāj visu koku, reizēm pat nosedzot lapas.

Tā nu šādi ziedu kalni atsvaidzina pelēko akmens un betona toni, kas tik ļoti pārņēmis mūsdienu lielpilsētas. Tieši šo ziedu dēļ es redzu vajadzību radīt ēkas ar spoguļstikliem fasādēs, lai zaļās un krāsainās dabas krāsas spīdētu arī no milzīgajiem daudzstāvu namiem, kuros pelēki cilvēki vada savas pelēkās darba dienas.

Patiešām jauki, ka gandrīz visi šejienes koki lapas tā arī nekad nenomet. Ziedēšanas laiki lēnām mainās un nekad viss nav pelēks vai vienmuļi zaļš. Vienmēr var atrast kādu koku, kas nolēmis ziedēt. Katram kokam šeit pavasaris ir citā laikā un tas tikai padara ikdienu krāsaināku, jo līdz ar kokiem tu visu cauru gadu vari priecāties par pavasari. Kad vien prātā ir pavasarīgs noskaņojums un tā vien gribas pamosties no ziemas miega, pilnīgi notekti vari atrast kādu augu, kas līdz ar tevi būs ar mieru mosties un sākt ziedēt.

Sameklēju visus lielo ziedu attēlus, ko man gadījies izbaudīt šajā laikā, bet tur ārā ir vēl daudzi, tāpēc jau drīz atkal došos ārā, priecāties par krāsām, kas spožajā saulē izskatās divtik spilgtas.
Mēģināšu palēnām iegūt šo augu nosaukumus un tad papildināt savu rakstu ar tiem, ja nu kādam botāniski noskaņotam lasītājam rodas interese.

Pyrostegia venusta vai Pyrostegia ignea, Flame vine jeb Orange Trumpet Creeper - Oranžais trompešu vītenis.

Acacia pycnantha, Golden Wattle jeb zeltainā akācija. Austrālijas iedzimtie izmantoja šī auga sveķus, iemērcot tos medusūdenī, viņi ieguva karamelei līdzīgu saldu masu. Mizā esošais tanīns tika izmantots kā antiseptisks līdzeklis. Kolonisti sāka kultivēt šo augu tā ziedu (medum), mizas (tanīnam) un sveķu (līmēm) dēļ. Zeltainā akācija pieņemta par Austrālijas ziedu simbolu jau 1901. gadā. Un 1. septembris Austrālijā ir zeltainās akācijas diena, kad cilvēki cenšas nēsāt dzelteno ziedu matos vai pogcaurumā, bet citi stāda šo augu savos dārzos, atceroties iedzimtos austrāļus.

Plumeria jeb frangipani - oleandram līdzīgs jauki smaržojošs koks - frendžapenī.

Lēcošā gaļa

2010-07-15T08:08:00.001+10:00

Nesen kāds draugs pastāstīja, ka labākais, ko var darīt dabas saudzēšanas nolūkā ir izvēlēties pareizo gaļu. Protams, vislabāk ir gaļu neizvēlēties pavisam, vai cik vien iespējams reti. Bet tas nu šajā rakstā netiks apspriests.

Tā kā es izvēlos gaļu vai zivis tīri labprāt, tad nolēmu, ka svarīgi zināt, ko vislabāk izvēlēties. Zivis mazliet skumīgi ēst, zinot, ka okeāni tiek izķerti tukši no pārāk intensīvas zvejošanas un, ka Meksikas līcī, no kurienes nāca vairāk kā puse Amerikā apēsto zivju, tagad iestājies kapa klususms. Vistas tiek turētas diezgan briesmīgos apstākļos un barotas ar dīvainu pārtiku, tā, ka tās strauji aug resnumā un nevar pat pastaigāt, jo kājas nepaspēj attīstīties. Jēriem, lai būtu mīkstāka gaļa, neļauj lēkāt pa pļaviņu, bet gan tur būros, kur tie knapi var pakustēties. Cūkas un liellopa gaļa arī izskatās pārāk aizdomīga, jo katru reizi, kad es mēru savu ekoloģisko pēdas nospiedumu, gaļas patērēšana to padara pamatīgi lielāku. Un te nu mēs atgriežamies pie kāda drauga, kas zināja, ko man ieteikt, jo no gaļas pat negrasos atteikties.

Vislabākā gan no ekoloģiskā, gan no dzīvnieku aizsardzības viedokļa esot ķenguru gaļa. Tieši šie radījumi pagaidām tiek audzēti fermās, kur var brīvi izlēkāties, atpūsties mammas somā un lēkāt tālāk. Pagaidām neviens vēl nav izdomājis būrus, kuros varētu turēt ķengurus. Un es tiešām domāju, ka tikai pagaidām. Austrālijas gaļas saimniecība ir daudz nejaukākām lietām pilna kā Eiropā, kur jau sen daļu no noteikumiem regulē direktīvas un neļauj mums tikt pie mūžā soli nespērušu jēru vai nestaigājošu cāļu gaļas.

Un tomēr, esmu nolēmusi, ka cik nu iespējams ēdīšu ķenguru gaļu. Tā pieder pie medījumu gaļas, tāpēc labi jāsagatavo. Tai ir ļoti spēcīga garša un man tā mazliet atgādina brieža gaļu. Cenas ziņā ķengura fileja maksā pat lētāk, kā sevišķi mīkstie liellopa gabaliņi. Ja atbrauksiet ciemos, varu garantēt ķenguru desiņas uz grilla.

Vecās ādas

2010-07-13T18:05:00.000+10:00

Nekad nebiju domājusi, ka par bīstamību mežā liecinās pavisam dīvainas pazīmes. Klīstot pa eikaliptveidīgajiem kokiem pieaugušo mežu ir skaidrs, ka ārpus takas labāk nerādīties. Ja nu tomēr ļoti vajag, tad jāpēta kur vismazāk gružu sabiris. Te mežu neklāj sūnas, tām pārāk sauss, lai izdzīvotu, tā vietā te atrodamas vecās lapas un zari, pa reizei arī kāds zāles kumšķis. Tad nu jāiet pa mazāk lapaino/zālaino mežu, jo kas tik viss var neslēpties tajās lapās. Turklāt maskēties arī tie mošķi māk bezgala labi.

Tā nu pavisam priecīgi mani apdraudošus radījumus mežā gandrīz vai neesmu manījusi. Tikai pa reizei uz kādas takas malas atrodas pazīmes, kas norāda uz to klātbūtni. Visbiežākā un Latvijā reti atrodama pazīme ir vecās ādas. Tās ir čaukstošas un visai mīlīgi kādu no tām paņemt rokā, zinot, ka īpašnieks nav tuvu. Ķirzaciņas bieži rēgojas uz takām, bet tās sevišķi virsū neskries un ja tu pats nepiedāvāsi savu pirkstu kodienam, tad vari justies pavisam drošs. Attēlā viens no pavisam žiglajiem un ļoti skaistajiem varagalvas ķirzacēniem.

Daudz nepatīkamāk ir atrast kāda nāvējošāka radījuma pēdas. Tā nu pavisam nesen ezera krastā pirms kāpšanas uz akmens garajā zālē ieraudzījām ādu. Tā bija nāvējošas brūnās čūskas āda un momentā lika mums sastingt, satraukti meklējot tās īpašnieku. Reizēm āda var būt pusmesta un vilkties čūskai līdzi visā mešanas procesā un tas jau nozīmē, ka esam ķezā. Tikpat iespējams, ka āda tikko nomesta un īpašnieks ir blakus vai arī āda nomesta vietā, kur čūskai it labi patīk gozēties saulītē un arī tas nozīmē, ka esam ķezā. Lai nu kā steigšus tika atrasts koks, jo tas nu vienīgais var līdzēt šādā situācijā. Mums par laimi izrādījās, ka āda mesta sen un jau saplakusi un sakaltusi, kas atklājās gan tikai, kad tikām tai pavisam klāt.

Jau tajā pašā vakarā gājām pa meža taku un kārtīgi dauzījām zemi ar koku - čūskām īsti nepatīk troksnis un vibrācijas un, ja nu tās nav agresīvi noskaņotas, tad sajūtot, ka kāds nāk, pašas aizslīdēs prom. Tad atliek vien uzmanīties no tām, kas noskaņotas uz medībām. Bet patiesību sakot, jau tik traki arī nav. Labāk, protams, baidīties vairāk kā nepieciešams un iet cik nu smagi dauzot kājas vien var, lai visi mošķi jau laikus aizbēg.

Zemeņu diena

2010-07-07T15:36:00.003+10:00

Jūlijs ir zemeņu laiks Latvijā un izrādās arī visīstākais zemeņu laiks Austrālijā. Tas nu no visas sirds priecē mani - īstu zemeņu laika bērnu. Zemeņu torte jau top un drīz ar putukrējumu un ogām rotāta tā iezīmēs vēl vienu nodzīvotu gadu.

Viss dzimšandienas rīts man pagāja tortes gatavošanā, putukrējums un tortes ripas tika krāmētas pamīšus ar zemenēm un nu arī galarezultāts vismaz vizuāli priecē patiesi. Jācer, ka būs tik pat garšīgi, cik izskatās. Māmiņa tikmēr Latvijā cītīgi būvēja savu torti meitas svētkiem, jo kā tad bez tās un abas mēs skaipā kosultējāmies, kādā secībā liekamas kārtas, lai torte garšotu lieliski. Tā nu divas zemeņu tortes dzimšandienā ir tapušas un drīz būs jāķeras pie ēšanas.

Kad šīs zemenes būs notiesātas var droši doties uz zemeņu lauku, kas tepat netālu ārpus pilsētas. Joprojām zemenes laukos zied un lēnām sāk ražot. Pavisam drīz zemeņu sezona Austrālijā būs pilnā plaukumā un, kad milzīgais zemeņu lauks būs pilns ar odziņām, tad ikviens varēs tur ierasties, paņemt kasti, samaksāt pāris naudiņas un mesties rāpus starp zemeņu vagām un lasīt viskārdinošākās zemenes savā kastītē. Interesanti, ka šejienes zemenēm lapiņas ir ļoti lielas un noklāj daļu odziņas. Tā nu pēc katras iztukšotas kastītes pāri paliek paliela kaudzīte ar zaļajām zemeņu lapiņām.

Tieši zemeņu lasīšanas atrakcija mani vilina, jo zemeņu smaržas pilnajā laukā, pašam salasīt savas zemenes, man šķiet tiešām jauka doma. Īstais brīdis, kad lasītāji tiks brīvi ielaisti zemenēs, būs augustā, bet kamēr es to gaidu, varu droši kārumoties ar tirgū nopērkamajām zemenēm.

Jādomā, ka drīz man uz balkona iekārtajā podiņā augošās zemenītes arī sāks ražot, pagaidām gan tās tikai cītīgi audzē lapas, bet ogas esot patiešām saldas. Tā nu mīļi jūs lūdzu uz savu svētku torti, apēdiet pa kādai zemenei uz zemeņu meitenes veselību!

Sarkanās kāpnes pilsētā

2010-07-06T12:42:00.003+10:00

Katru reizi, ceļā uz pilsētu man jāiet lejā no kalna un šādam nolūkam es visbiežāk izmantoju sarkanas kāpnes, kas ir lielisks pilsētvides krāšņošanas paraugs. Manuprāt šīs krāsas lieliski izdaiļo pilsētu un katru dienu padara mazliet priecīgākus daudzu cilvēku ceļus.

Kāpnes arī ir īstajā augstumā, lai radītu izaicinājumu tiem, kas nolēmuši uzlabot savu fizisko formu un rītos bieži pa kāpnēm skriešus augšup dodas sportiski noskaņoti cilvēki. Es savām izklaidēm kalnup esmu atradusi citas, klusākas kāpnes, bet tiem, kam patīk uzmanība var droši savā rīta skrējiena maršrutā iekļaut arī Springhilu jeb pavasara kalnu.

Lietussargu koki

2010-07-05T19:11:00.001+10:00

Ziema Austrālijā ir sausais un aukstais laiks un parasti ilgst no jūnija līdz augustam. Šogad ziema dienvidu puslodē mazliet atšķiras no ierastā un vismaz Brisbenā bieži līst. Tā nu šis aukstums un drēgnums ir jāpacieš visiem, kas te ieradušies meklēt mīlīgāku klimatu.

Trakie ūdens šļācieni no debesīm, kad ielas pludo, reizēm liekot arī tev brist pa ūdeni līdz puskājai, nu ir garām. Tos radīja trakais karstums, liekot ūdenim steigā tvaikot un piedzenot mākoņus pilnus jo pilnus ar ūdens lāsēm, kas tad tikušas pie iemesla gāzās atpakaļ zemē. Lai arī te ir ziema, lietus, ja līst tad līst tā no sirds, ziemā Austrālijā atnāk tas lietus, kas Rīgā līdz rudeņos. Aukstums kož kaulos un kājas salst tā, ka bez vilnas zeķēm kājās un silta džempera mugurā te nav ko darīt.

Lietussargi kļūst arvien noderīgāki un drīz vien es jau somā drošības pēc iepakoju kādu plēves apmetnīti. Tomēr daba arī ir parūpējusies par glābiņu. Daudzās palmas nav sevišķi derīgas, lai slēptos no lietus. Reizēm kādā parkā izdodas atrast koku ar tik platām lapām, ka zem katras no tām var droši paslēpties. Acīmredzot vislabāk šādam nolūkam tomēr kalpo koks, ko tā arī sauc - par lietussargu koku. Tā lapas nav diez ko platas un arī pats koks neizskatās ne tuvu derīgs šādai vajadzībai un tomēr tieši tas būs pirmais, kur turpmāk skriešu, lai paslēptos no netīkamā mitruma. Nezinu vai tas darbojas, jo brīdī, kad iepazinos ar šo arāliju dzimtas pārstāvi, spīdēja spoža saule. Vismaz Brisbenas parkos sastādītās Latvijas vasaras puķes, kas ir kā radītas Austrālijas ziemas klimatam, patiesi priecājas par drēgno lietu un plus 8 grādiem naktī.